Meža nozare ir viena no vissvarīgākajām nozarēm Latvijas ekonomikā, tās devums IKP ir aptuveni no 10 – 14 %. Šis skaitlis ir nozīmīgs, jo gandrīz trešdaļa no tā tiek ražota Latvijas reģionos, kur meža nozares uzņēmumi ir galvenais ienākumu avots. Meža nozare ir viena no Latvijas tautsaimniecības nozarēm ar kuras palīdzību tiek stabilizēta valsts ārējās tirdzniecības bilance. Kokrūpniecība ir vienīgā nozare Latvijā, kurai ir pozitīva eksporta un importa bilance.
Ģeogrāfiskais stāvoklis, mežu daudzums un to kvalitāte nosaka Latvijas piederību valstīm, kurās meža nozare ieņem nozīmīgu lomu valsts tautsaimniecībā. Latvijā mežsaimniecības produkcija kalpo ne tikai vietējā patēriņa apmierināšanai, bet ieņem ievērojamu vietu arī ārējā tirdzniecībā. Meža nozares produkcijas eksports kopš 1996. gada ir pieaudzis vairāk nekā divas reizes, 2005. gadā ir 796,846 miljonu latu, kas ir 27 % no Latvijas kopējās eksporta vērtības.
Latvija var lepoties ar saviem mežiem, jo kopējā mežu platība ir aptuveni 2,9 miljoni hektāru jeb 45 procenti no visas valsts teritorijas un katru gadu, cilvēku darbības rezultātā un dabisko faktoru rezultātā, meža platības palielinās. Līdz ar to palielinās arī koksnes krājas pieaugums Latvijas mežos. Rūpnieciski izmantojamo mežu platība Latvijas Republikā ir vairāk kā 2,888 miljoni hektāru.
Mežsaimniecībā nodarbināto skaits ir aptuveni deviņi procenti no visiem tautsaimniecībā strādājošiem.
Meža nozares attīstības stratēģijas un taktikas mērķus un pamatprincipus ilgam laika periodam Latvijā nosaka Latvijas meža politika (MP).
Pamatojoties uz šiem principiem, Latvijas meža politikai ir noteikts mērķis- nodrošināt meža un meža zemju ilgtspējīgu apsaimniekošanu.
Latvija meža politikas pamatuzdevumi- nodrošināt meža platības nesamazināšanos, meža zemju ražības un vērtības saglabāšanu un paaugstināšanu, veicināt neizmantojamo zemju apmežošanu. Tāpat arī veicināt nozares ilgtspējīgu attīstību un rentabilitāti, ievērojot sociālos un ekoloģiskos nosacījumus.
„MP kontekstā „ilgtspējīga” apsaimniekošana nozīmē meža un meža zemju pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā, lai saglabātos to bioloģiskā daudzveidība, produktivitāte, atjaunošanās spēja, vitalitāte un potenciālā spēja veikt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī, tagad un nākotnē, kā arī, lai neizraisītu draudus citām ekosistēmām.” (Helsinku rezolūcija Nr.1).…
