4. Miega traucējumi
Vel nesen sabiedrībā un medicīnā valdīja uzskats, ka cilvēkiem, kas miegā runā, mētājas pa gtltu, kliedz, slapina gultā vai staigā, ir nopietni emocionāli traucējumi un viņiem ir nepieciešams ārstēties pie psihiatra. Pēdējos gados radusies labāka izpratne par šādie izturēšanās veidiem, un tie vairs netiek uzskatīti par smagas patoloģijas izpausmi.[1]
Tādi miega traucējumi kā nemierīga mētāšanās gultā, raudāšana vai kliegšana miegā īpaši bieži vērojami bērniem – vairāk nekā 20% gadījumu. Šādiem traucējumiem ir tendence pāriet no paaudzes paaudzē: ja tie izpaudušies abiem vecākiem, tad 60% gadījumu parādīsies arī bērniem. Lai gan šie simptoni var liecināt, ka bērnam ir nopietna emocionāla problēma, tomēr ļoti bieži tie izzūd paši no sevis pat bez ārstēšanas.
Traucējumi, kas izpaužas ar patoloģisku aktivitāti miega laikā, vērojami pieaugušam cilvēkam, tie nemēdz izzust paši no sevis un tiem var būt nopietnas sekas. Daži cilvēki mēdz miegā piecelties un staigāt apkārt (to sauc par somnambulismu), reizēm šādas epizodes beidzas ar vardarbību. Somnambulisma epizodes parasti rodas ātro viļņu miega laikā. Parasti sapņošanas laikā visi muskuļi, izņemot acu un elpošanas muskuļus, ir praktiski paralizēti, taču dažiem cilvēkiem, kuriem ir traucēts ātro viļņu miegs, muskuļi „paliek nomodā”, ļaujot viņiem „izspēlēt” savus sapņus uz āru. Šie traucējumi parasti vērojami vidēja vecuma un vecākiem vīriešiem un bieži tiek saistīti ar nelieliem bojājumiem galvas smadzeņu stumbra rajonā. Ātro viļņu miega traucējumi ir ārstējami ar medikamentu palīdzību.[1]
…
