Kara zinātne un tehnoloģija tika izstrādāta Otrās rūpniecības revolūcijas kontekstā ar tālejošām sekām valstu un starptautiskajām zinātniskajām institūcijām un sociālajām struktūrām. Tranšeju karš radīja jaunas problēmas, kurām bija nepieciešama zinātniskā un tehniskā ekspertīze tādās jomās kā artilērija, ķīmiskais karš, kartogrāfija un izlūkošana, aviācija, kājnieku ieroči un bruņas, bruņumašīnas, sakari, loģistika un militārā medicīna. Tikmēr zemūdene mainīja jūras karadarbību. Lielāka zinātnes un kara integrācija noteica mūsdienu “totālā kara” modeli, izjaucot robežu starp karavīriem un civiliedzīvotājiem, kā arī anulējot pirmskara starptautiskās konvencijas, kuru mērķis bija ierobežot kara laika pārmērības. Sākās inovāciju process, kas bieži bija ieildzis, pateicoties dažos ceturkšņos pastāvošajai pretestībai, apvienojumā ar novatoru vai pašu tehnoloģiju raksturīgajiem ierobežojumiem, kā arī grūtībām un riskiem, kas saistīti ar iepriekš neizmēģinātu pieeju izmēģināšanu uz vietas. Neskatoties uz pirmskara Hāgas konvencijām, kuru mērķis bija padarīt karu “civilizētāku”, juridiskie vai morālie ierobežojumi diemžēl maz kavēja jauninājumus, kas karu padarīja gan iznīcinošu, gan “pilnīgāku” tādā nozīmē, ka tika izjauktas pirmskara atšķirības starp kaujiniekiem un civilajiem. 1918. gada novembra starpvaldība neļāva vēl dramatiskākai kara tehnoloģiskai pārveidošanai, atceļot rietumu sabiedroto plānus tādiem jauninājumiem kā masu gaisa bombardēšana ar indīgu gāzi. Jaunāka historiogrāfija kara sākums ir uzsvēris šos “totālos” aspektus, kā arī tā tehnoloģiskos aspektus.
