Minoritātes definējums Latvijas Republikā no 1918.-1940.gadam

Minoritāte ir iedzīvotāju grupa valstī, izteikti mazāka par pamatnāciju, ar savām specifiskām atšķirībām.
1992.gadā Vācijā izdotajā tiesību leksikonā minoritāte ir formulēta kā kādas valsts iedzīvotāju vai valsts pilsoņu mazākumdaļa, kas etniskā, valodiskā vai reliģiskā ziņā būtiski atšķiras no iedzīvotāju vairākuma un kurai ir sava īpaša kopēja identitāte.
Nebūtu prātīgi iedomāties, ka minoritāte ir kaut kāds monstrs. Esot sabiedrības organiska sastāvdaļa, minoritāte ir tā, kas spētu vienot un attīstīt draudzību un sadarbību starp valstīm un tautām.
Vadoties no dažādu autoru izteikumiem, par minoritātēm būtu uzskatāmas personu grupas, kurām ar mītnes valsti ir ne tikai ilgstoši un pastāvīgi sakari, bet arī savas valodas, kultūras vai reliģijas īpatnības un sava identitāte, kā arī vēlme to saglabāt. Tā piemēram Leo Dribins savā vēsturiskajā apskatā par Eiropas valstu minoritāšu tiesībām atzīmē – “Minoritātei ir savas objektīvās iezīmes, kuras nosaka tās etniskā izcelsme. Salīdzinot ar vairākumu, tā apvieno cittautiešus. Bet ir arī subjektīvās iezīmes – minoritātei piederīgu cilvēku apziņa par savu īpatnību, citādību attiecīgajā valstī, vēlēšanās šo atšķirību saglabāt, runāt savā valodā un ievērot savas tradīcijas, izkopt savas īpašās solidaritātes jūtas. Nevar būt minoritātes bez vēlēšanās turpināt savu kopību."…