Mišels Fuko

Pols Mišels Fuko, tāds ir viņa pilnais vārds, — franču filosofs, kurš dzi­mis 1926. gada 15. oktobrī Puatjē, tur viņš ir arī apbe­dīts pēc nāves Parīzē 1984. gada 25. jūnijā.
1978. gadā, viņam ļoti izšķirīgā gadā, Itālijā tika publicētas sarunas ar viņu — «Colloqui con Foucault». Daudziem tās palika nepazīstamas, ilgi tās neuztvēra nopietni, taču to jē­ga — to pieredžu nozīme, kuras veido indivīdu, un īpaši nozīmīgas ir tās pieredzes, kas veidoja un aizvien vēl veido indivīdu vārdā Fuko. Pieredzes, kas nav šķiramas no eksistences eksperimentiem.
Fuko domas ceļš, kā tas izriet no šīm sarunām, ir visciešākajā veidā savīts ar eksistenciālajām pieredzēm. Tas attiecas jau uz abiturenta pieredzi nacionālsociā­listu okupētajā zemē un pieredzi par staļinistiskajām metodēm, ko viņš gūst kā īslaicīgs (no 1950. gada līdz aptuveni 1953. gadam) komunistiskās partijas biedrs; abas pieredzes viņa domāšanā izraisa noturīgu nemie­ru: kas 20. gadsimtā darījis iespējamus varas eksce­sus — fašismu un staļinismu? Kā lai aizkavē to atkār­tošanos? Tam pievienojas domāšanas pieredze: Fuko pats runā, ka laikā no 1950. gada līdz 1955. gadam īstenojusies «sava veida konversija». Izskaidrošanas ar Nīči un Heidegeru viņam, kurš studiju laikā galveno­kārt bija konfrontēts ar Hēgeli un Marksu, kļūst par fundamentālu domāšanas pieredzi. No Nīčes viņš galvenokārt pārņem ģenealoģijas metodi, bet no Hei-degera — tā programmu «izklāstīt to, kas konstituē eksistenci».…