Katrs no mums jau bērnībā iepazinis vārdu Dievs. Protams, neapjaušot pašu būtību. Vieniem šo vārdu mācīts uztvert ar bijību un svētību, citiem – kā fantastu izgudrojumu. Augot mēs dzirdam runājam jau par dieviem un dievībām. Iepriekš ne visai iepazītajam Dievam klāt piepulcējies vēl nezināmāku mistisku personu skaits. Attieksme pret mitoloģiskajām dievībām veidojas ļoti diferencēta, piemēram, pilnīgs noliegums ortodoksālo kristiešu ģimenēs; dramaturģiski un kinematogrāfiski vērts kultūras vēstures mantojums materiālistu saimēs; cenšanās sekot mūsu senču reliģijai dievturu aprindās un dažādās reliģiozo kultu grupās citur pasaulē.
Padsmitnieku gados mēs jau zinām Pērkonu, Zevu, Afrodīti, Erotu, Ra, Izīdu, Budu, Šivu, Gilgamešu un daudzus citus no planētas reliģiju panteoniem, bet vai bieži esam aizdomājušies, kādēļ dievu tik daudz, kādēļ viņu rīcība un dzīvesveids dažādās pasaules malās tik pārsteidzoši sakrīt. Neesam to darījuši mūsu sadzīves lietu kārtošanas dēļ, mūsu pašu “īstenās” reliģiskās pārliecības dēļ, nepārtraukto mūsdienīgo filozofisko un māksliniecisko “moku” dēļ. Bet der taču ielūkoties dievu un dievību pasaulē, kurā ir gan sadzīve, gan zinātne, gan reliģija.
Pasaules tautu mitoloģijas iztirzāšana varētu aizņemt tikpat daudz grāmatu cik Britu Lielā enciklopēdija, tādēļ šā mazā referāta pamatmērķis ir tikai iepazīstināt lasītāju ar autora domām par dažu, mazāk pazīstamu un mazāk populāru, mītu iespējamo rašanos to visu aplūkojot netradicionālā rakursā. Lai šo, nebūt ne vieglo, mērķi īstenotu, referāta autors izmantojis iepriekš uzkrātās zināšanas par reliģiju attīstību, vēsturi, kā arī mūsdienu zinātniskos atklājumus un iespēju robežās pieejamo literatūru.
Ņemot vērā temata plašumu, darbā nav fundamentālu pētījumu, kā arī pamatīga, katras reliģijas dogmas, atspoguļojuma. Referātā izmantotas arī nepublicētās, paša autora pārdomas un spriedumi. Turpmākajā tekstā būs atsauces uz okulto literatūru, taču par mītu un eposu ezotērisko mantojumu šoreiz netiks runāts.…