Pirmais koncertceļojums. Mocartu ģimene apmeklēja vispirms Minheni, Vīni, pēc tam Eiropas lielākās pilsētas – Parīzi, Londonu, bet atceļā – Amsterdamu, Hāgu, Ženēvu. Ceļojums, kas ilga trīs gadus, izvērtās triumfālā gājienā. Mazā Mocarta koncerti, kuros viņš uzstājās kopā ar māsu Annu Mariju, vienmēr izraisīja sajūsmas un apbrīnas vētru. Bērnus apveltīja dāvanām. Volfganga programma pārsteidza ar savu daudzveidību un sarežģītību. Mazais virtuozs spēlēja klavesīnu gan viens pats, gan ar četrrocīgi ar māsu. Tikpat sarežģītus skaņdarbus viņš izpildīja uz vijoles un ērģelēm. Improvizēja (vienlaikus sacerēja un izpildīja) par doto melodiju, pavadīja dziedoņus, izpildīdams nepazīstamu skaņdarbu klavierpartiju. Volfgangu dēvēja par „XVIII gadsimta brīnumu”.
Dižciltīgo publiku saistīja arī mazā virtuoza izskats. Zēns bija augumā sīks, vājš, bāls. Ietērpts smagā, ar zeltu izšūtā galminieku kostīmā, sacirtotu un pūderētu parūku galvā, kā to prasīja mode, viņš līdzinājās burvju lellei. Lai uzjautrinātos, klausītāji lika bērnam spēlēt uz taustiņiem, kas bija apklāti ar dvieli vai lakatu, vai arī izpildīt grūtas pasāžas ar vienu pirkstu. Patīkamu izklaidēšanos publikai sagādāja viņa sevišķi smalkās dzirdes pārbaude. Volfgangs spēja uztvert atšķirību pat starp intervāliem, kas nepārsniedza astotdaļu toņa, varēja noteikt jebkura instrumenta vai skanoša priekšmeta skaņas augstumu.
Tas viss bija ļoti nogurdinoši, jo sevišķi tādēļ, ka koncerti tajos laikos ilga četras, piecas stundas. Tomēr tēvs centās savu dēlu izglītot šādos apstākļos arī tālāk. Viņš iepazīstināja zēnu ar tā laika mūziķu labākajiem skaņdarbiem, veda uz koncertiem, uz operu, mācīja viņam kompozīciju. Parīzē Volfgangs uzrakstīja savas pirmās sonātes vijolei un klavierēm, bet Londonā – simfonijas, kuru atskaņojums bija viņa koncertiem piešķīra jo lielāku slavu. Mazais virtuozs un komponists visā pilnībā savaldzināja Eiropu. Izdaudzinātā, laimīgā, bet nogurdinātā Mocartu ģimene atgriezās dzimtajā Zalcburgā. Tas bija 1766. gadā.
Tomēr gaidītā atpūta ilga uz īsu brīdi. Leopolds Mocarts gribēja nostiprināt dēla izcilos panākumus un turpināja ar viņu strādāt. Sākās pastiprinātas nodarbības kompozīcija un darbs pie koncertprogrammām. Līdztekus tam Volfgangs apguva vēsturi, ģeogrāfiju, zīmēšanu. Zēnu sevišķi interesēja aritmētika. Aizrautīgi viņš aprakstīja ar skaitļiem galdus, krēslus un istabu sienas. Cītīgi apguva svešvalodas – franču, angļu, latīņu un itāliešu valodu. Itāliešu valodu, kas tolaik bija nepieciešam ikvienam komponistam, Mocarts vēlāk pārvaldīja visā pilnībā.
Tai laikā radās jaunu skaņdarbu pasūtījumi, un mazais komponists, tāpat ka pieaugušie, neatlaidīgi sacerēja mūziku. Tā Vīnes operas teātris pasūtīja viņam komisko operru „Liekulīgā vientiesīte”, un viņš sekmīgi tika galā ar viņam nepazīstamo, sarežģīto žanru. Taču šī Mocarta pirmā opera Vīnē netika uzvesta. To uzveda Zalcburgā. Tajā pašā 1768. gadā Mocarts sacerēja arī operu „Bastiens un Bastiena”.
Volfgangs smagi pārdzīvoja savu pirmo neveiksmi. Sāka izpausties mūziķu skaudība un nelabvēlīga attieksme pret savu divpadsmitgadīgo sāncensi. Viņu acīs Volfgangs vairs nebija brīnumbērns, viņš bija kļuvis par nopietnu, jau izdaudzinātu komponistu. Skauģi baidījās, ka viņus aizēnos zēna slava.
…
