Modernā pasaule un tās krīze

Viens no mūsdienu aktuālākajiem jautājumiem noteikti ir civilizācijas un sabiedrības „savstarpējās” attiecības. Ja civilizācija, būdama „ceļā” uz nākamo tūkstošgadi, patiesībā ir grandiozā, vēl nesen bija pilnīgi fantastiska ideja – „roku darbs” – tehnogēnā „otrā daba”, tad rodas pilnīgi loģisks jautājums: „Vai bezprecendentais garabērns kalpo tā radītājam – visnotaļ radošajam cilvēkam?” Atbildi varētu rast vēršoties pie mūsdienu pasaules sākotnēm – vērtībām un jēgas, kas mums ir ieaudzināti un samērā plaši ir lasāmi literatūrā. Rodas vēl kāds jautājums : „Cika „dziļa” ir mūsu , pēc garīgās „barības” izslāpušajiem cilvēkiem, patiesības uztvere un lietu izpratne? Cik liela lomā mūsu civilizācijā tiek piešķirta tradīciju saglabāšanai, patiesības izprašanai, garīgajām vērtībām? ” Patiesībā mūsu pasaules vērtības un jēga ir apliecinātas eiropiešu Atdzimšanā un Apgaismībā. Taču kā franču vēsturnieka un kulturologa Goffa domām – Atdzimšana nav atgriešanās. Tendence atgriezties pie antīkajām vērtībām ir tikai domātāju un atdzimšanas radītāju šķietamība. Roberts Mūks savā darbā rakstīja :
„Cilvēks ir duāla(divdabīga, iespējams pat – daudzveidīga) būtne, arēna, kurā sastopas pretešķīgi spēki, un tikai retos gadījumos vienam no tiem izdodas gūt pilnīgu uzvaru.”…