Krāpšana pēc savas būtības ir arī viens no visgrūtāk atklājamiem un pierādāmiem noziegumiem, ko nosaka šī noziedzīgā nodarījuma īstenošanas īpatnības. Vairumā gadījumu cietušo uzvedība ir viktīma, jo nododot naudu vai mantu krāpniekam, viņš ir cerējis iegūt labumu bieži vien nelikumīgā vai sabiedrībā morāli nosodāmā veidā, vai arī rīkojoties acīmredzot lētticīgi, ko vairums cilvēku nosoda. Atliek vien piekrist tautas parunai: “Kamēr būs aitas, tikmēr būs cirpēji”. Ar ko ir izskaidrojams samērā liels latento (slēpto, neatklāto) krāpšanu īpatsvars. Cietušais bieži vien, kaunoties par savu lētticību, ne vienmēr patiesi izklāsta noziedzīgā nodarījuma mehānismu, vai arī tiesībsargājošās iestādēs negriežas vispār, tādējādi ievērojami apgrūtina vai arī padara par vispār neiespējamu krāpšanas noziedzīgo nodarījumu atklāšanu vai krimināllietu ierosināšanu.
Visizplatītākais krāpšanas kā noziedzīga nodarījuma priekšmets ir nauda. Bez tam ir arī gadījumi, kad krāpšanas priekšmets ir saimniecības preces, dārglietas, vērtspapīri, nekustamais īpašums, mākslas darbi. Krāpšanu izdarīšanas paņēmieni ir ļoti dažādi. No vēturiski zināmiem kā tradicionālus var izdalīt tādus krāpšanas veidus kā krāpšanās kāršu vai citās azartspēlēs, viltotu dārglietu (imitāciju) pārdošana, naudas un mantu “lelles” izmantošana, krāpšana, izmantojot viltotas naudas zīmes, “nodevu” ievākšana, izliekoties par kontrolējošo vai tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem u.c..
Pēdējos gados krāpšanu skaits ir nedaudz samazinājies.…