Molotova-Rībentropa pakts kā pēdējais solis pirms Otrā pasaules kara. No Versaļas sistēmas līdz Polijas aneksijai

1939.gada 23.augustā Vācija un Padomju Savienība parakstīja neuzbrukšanas līgumu, kuram tika pievienots Molotova-Ribentropa slepenais protokols, kas noteica neatkarīgu valstu, tostarp arī Latvijas iekļaušanu PSRS ietekmes sfērā. Kaut gan oficiāli tas bija savstarpējās neuzbrukšanas līgums, pakts saturēja trīs slepenus papildprotokolus, kuri sadalīja Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju un Rumāniju PSRS un Vācijas interešu sfērās. Pakta rezultātā vispirms no PSRS interešu sfēras tika repatriēti vācu tautības iedzīvotāji, un tad šajās valstīs atbilstoši līgumam iebruka abu lielvalstu karaspēki - Latviju, Lietuvu un Igauniju okupēja PSRS, Polija tika sadalīta starp PSRS un Vāciju, savukārt Somija Ziemas kara rezultātā un Rumānija bija spiestas atdot PSRS daļu savas teritorijas.
Molotova – Ribentropa pakts ir unikāls dokuments, par kuru esamību klusēja 50 gadus, jo līguma „cena” bija pārāk briesmīga un nepieņemama. Pakta rezultātā dažas valstis zaudēja tik tikko iegūto neatkarību vai arī kļuva par marionetēm starptautiskajā arēnā.
Molotova – Ribentropa pakts gan Staļinam, gan Hitleram bija sava veida punkts, pārkāpjot kuru abu valstu līderi un viņu militārās mašīnas iesaistījās Eiropas valstu dalīšanā, nedomājot par citu valstu un tautu likteni.
Taču Molotova – Ribentropa pakts, manuprāt, bija atsevišķu valstu darbības un rīcības rezultāts politiskajā arēnā – iepriekš pēdējais posms, kas faktiski tikai atbīdīja to, kam vajadzēja notikt, jo pēc I pasaules kara izvēlētā „valdīšanas un kontroles” stratēģija, kuru izmantoja uzvarētāj valstīs nevarēja funkcionēt. Gan pirmais, gan otrais pasaules karš, kā arī notikumi, starp karu periodu ir cieši saistīti, kurus jāpēta atsevišķi, ievērojot ķēdes jeb secības principu, lai varētu redzēt visu situāciju kopumā, nevis tikai atsevišķās daļas. …