Absolūtā monarhija – valdīšanas forma, kur neierobežotā vara pieder vienai personai. Monarhs – (karalis, cars, ķeizars) parasti varu manto un saglabā visu mūžu.
XVII gs. beigās un XVIII gs. sākumā krievu feodālā valsts galīgi izveidojās par absolūto monarhiju. Pētera I reformas pabeidza veco feodālo dibinājumu likvidāciju un lika pamatus valsts atpalicības lividēšanai rūpniecības, kara un kultūras jomās. Pētera I laikā beidzās konsolidēšanās (nostiprināšanās ) un feodāļu likumīgā izveidošana par vienotu privileģētu dižciltīgu kārtu – šļahtičus, kas bija krasā pretstatā citām grupām, sevišķi “zemiskajiem ļaudīm”, (t.i., zemākstāvošajiem, saskaņā ar tā laika juridisko terminoloģiju). Šļahtičiem bija pivilēģijas tiesības īpašumā iegūt zemi un vergus. Vēlāk šai kārtai nostiprinājās nosaukums “muižniecība”, un Pētera I laikā šīs tiesības pamatojās uz to, ka viņiem bija karakalpošanas pienākums, bet tiem, kas izvairījās no tās, draudēja zemes un vergu konfiskācija.
Pētera I laikā par vergiem kļuva agrākie brīvie ļaudis, simti un tūkstoši tika pierakstīti fabrikām un rūpnīcām, un nebrīvās kalpības atcelšana praktiski nozīmēja nebrīvo kalpu beztiesīguma nostiprināšanos un muižnieku varas paplašināšanās pār zemniekiem.
Krass lūzums virknei gadsimtu pamatiem, tradicionālo attiecību pārkārtošanās, krass sabiedrības garīgās dzīves pavērsiens prasīja ideoloģisko pamatojumu. Pētera I reformu periodu pavadīja ievērojama ideju pamata un valdošās šķiras politiski tiesiskās ideoloģijas satura maiņa.
Oficiālā absolūtisma doktrīna sevī ietvēra tradicionālo cara varas teoloģisko pamatojumu. Monarha vara tika uzskatīta kā “dievišķais uzdevums”, bet galvenais attaisnojums reformām bija “vispārējais labums”. Turklāt ar “vispārējo labumu” tika saprasts vispirms feodāļu valdošās šķiras nostiprināšanās, viņu privilēģiju paplašināšana, dzimtbūšanas nostiprināšana. Tieši Pētera I laikā dzimtbūšana Krievijā ieguva nežēlīgas formas, ne ar ko neatšķirdamās no verdzības.…
