LCD (šķidro kristālu displejs) (angļu: liquid crystal display) ir plakano displeju tehnoloģija. Šie displeji ir ļoti populāri, tos visbiežāk izmanto monitoros un dažādās pārnēsājamās ierīcēs, piemēram, portatīvajos datoros, mobilajos telefonos, digitālajos pulksteņos un plaukstdatoros to mazā enerģijas patēriņa dēļ. Šķidro kristālu ekrāni bāzējas uz šķidro kristālu spēju griezt gaismas polarizācijas plakni. Gaismas polarizācijas plaknes griešana ir atkarīga no šķidro kristālu šūnai pieliktā sprieguma. LCD monitors sastāv no šķidrā kristāla molekulu kārtas, kas atrodas starp diviem stikliem ar caurspīdīgajiem elektrodiem un diviem polarizējošajiem filtriem. Šķidrā kristāla molekulas elektriskā sprieguma iedarbībā polarizējas un izkārtojas spirālveidīgi. Līdz ar to filtri neaiztur gaismu, ko vada molekulas. Sprieguma pievadīšana caurspīdīgajiem elektrodiem liek šķidrā kristāla molekulām virzīties paralēli elektriskajam laukam, samazinot gaismas rotāciju. Kad šķidrie kristāli ir pilnīgi nesagriezti, otrais filtrs nobloķē gaismu, kas spīd tiem cauri. Pikselis netiek izgaismots. Kontrolējot šķidrā kristāla molekulu pagriezienu, gaisma caur tām tiek laista dažādos daudzumos, attiecīgi izgaismojot pikseli. Krāsainajos LCD displejos katrs pikselis ir sadalīts trīs daļās jeb subpikseļos sarkanā, zaļā un zilā krāsā ar attiecīgajiem filtriem. Neatkarīgi kontrolējot katru subpikseli, var iegūt miljoniem pikseļa krāsu. Līdzīga metode tiek izmantota arī vecākajos CRT displejos.
Priekšrocības:
Šķidro kristālu displeji ir daudz plānāki un vieglāki par CRT displejiem.
Tie patērē daudz mazāk elektroenerģijas, tāpēc ir labi lietojami portatīvajos datoros, mobilajos telefonos un citās ar baterijām darbināmās ierīcēs.
Trūkumi:
LCD displejiem ir zemāka kontrasta attiecība nekā plazmas displejiem vai CRT. Šī parādība notiek tāpēc, ka nedaudz gaismas vienmēr izkļūst cauri polarizējošajiem filtriem, tomēr šis trūkums veiksmīgi tiek kompensēts ar dinamiskā kontrasta palīdzību.…
