Monogrammas jau kopš seniem laikiem tiek lietotas kā piederības zīmes ar lielāku vai mazāku rotājošu nozīmi. Arī savu vecmāmiņu skapjos varam atrast vecus palagus, spilvendrānas, kabatas lakatiņus u.c. ar izšūtām monogrammām. Tās bieži vien ir ļoti greznas un to izšūšana aizņēmusi daudz laika.
Aplūkojot vecvecmammu, vecmammu izšūtās monogrammas, gribējām par tām uzzināt ko vairāk - kur tās radušās, kādi dūrieni izmantoti to izšūšanā, vai arī mūsdienās vēl izšuj monogrammas u.c.
Šajā darbā centāmies aplūkot monogrammas gan no vēsturiskā aspekta, gan to nozīmi mūsdienās, kā arī to, kādus burtus, audumus un diegus var izmantot monogrammu veidošanā.
Monogramma (no latīņu valodas - monogramma (monos - viens + gamma - burts)).
Monogramma ir vārda un / vai uzvārda pirmo burtu ornamentāls savijums. Var veidot arī divu cilvēku vārdu pirmo burtu apvienotu monogrammu, piemēram, iezīmējot sudraba vai zelta kāzu pusdienu galda salvetes vai kāzu ielūgumus.
Monogrammas lietderību izteic burtu forma, lielums, izšuvuma tehnika, auduma un diega krāsu saskaņa.
Kopš seniem laikiem monogrammas lieto kā piederības zīmes ar lielāku vai mazāku rotājošu nozīmi. Jau kristīgo laikā pazīstamas Kristus monogrammas. Viduslaikos monogrammas aizvietoja parakstus. Monogrammas lietojuši parakstam, zeltkaļi, kokgriezēji u.t.t. Monogrammas lietotas arī rotājumam, sevišķi 17. un 18. gadsimtā.
19. gadsimtā ļoti populāri bija ar īpašnieces monogrammu rotāti nēzdodziņi. Tie bija mīksti un rožaini, ar mežģīnēm, tamborētām spicītēm, izšuvumiem, sasmaržināti dārgām smaržām.
Praktiski monogrammas izmanto tekstiliju: galda un gultas veļas, dvielīšu, apģērba, kabatas lakatiņu, priekšautu, somiņu, kā arī cita materiāla - ādas, metāla un koka priekšmetu rotāšanai.
Senlaiku monogrammas bieži vien ir īsti meistarstiķi. Parasti ar tām rotāja palagus, spilvendrānas, labākos dvieļus.…
