Mums katram ir sava iespēja bērnība atklāt pašam sevi, it īpaši, ja ir radīta tāda vide. Pieaugušais ir tas, kas ļauj bērnam pētīt, izmēģināt, pārbaudīt sevi, censties kaut ko izdarīt, piedzīvot neveiksmi un mēģināt darīt atkal.
M.Montesori uzskata, ka jāļauj bērnam „kļūt par to cilvēku, par kuru viņš spēj kļūt, jums jāsagatavo viņam vide, lai tā atvieglinātu viņa pētījumus, un jums jānovēro savs bērns, lai jūs spētu vadīt un virzīt viņa attīstību, jums jābūt gataviem vajadzības gadījumā viņu iedrošināt, paslavēt viņa sasniegumus. Bet visvairāk vajadzīgs mīlēt viņu tādu, kāds viņš ir.” [3.,3]
„Bērns nav jāaudzina, tam pašam sevi jāaudzina, paša gribētas patstāvīgas darbības ceļā jāiegūst zināšanas un mākas.” [5.,85]
Pašai patīk M.Montesori pedagoģijā, jo tā balstās uz bērna mācīšanu jau agrā bērnībā. Ar nožēlu jāsecina, ka daudzi pieaugušie to nesaprot. Viņi uzskata, ka pats svarīgākais mācīšanās posms ir pamatskola, vidusskola vai augstskola. Pieaugušie bieži vien neizprot, ka agrā bērnībā viņi pirmoreiz sastopas ar sava bērna vajadzībām. Šajā laika posmā bērnam attīstās prāts, atmiņa un griba. Ja agrā bērnībā nav ielikts pamatu pamats, tad turpmākajos dzīves posmos grūti nāksies ar mācīšanos.
M.Montesori uzskatīja, „ka tieši šajā agrākajā laikposmā, uzņemot sevī kultūras iespaidus, bērns var pilnīgi tiem piemēroties, kas vēlāk nekad vairs nebūs iespējams.”…