Secinājumi
1. Latvijā morālā kaitējuma institūts sācis veidoties tikai pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā, taču patlaban tas aptver gan civiltiesiskās, gan administratīvi tiesiskās, gan krimināltiesiskās attiecības.
2. Apvienojot dažādus morālā kaitējuma atlīdzības aprēķināšanas pamatus, būtu jāizdala obligāti izvērtējamie kritēriji, kuri tiesai jākonstatē ik reizi, izvērtējot lietas apstākļus. Proti, nodarītā kaitējuma smagums, pārkāpēja un cietušā personības, cietušā vērtības sistēma, vainas forma un pakāpe, kaitējuma psiholoģiskā nozīme, kas būtu noticis ar cietušo, ja kaitējums netiktu nodarīts, kāda būs cietušā turpmākā dzīve pēc nodarījuma.
3. Protams, minētais jautājums ir ļoti sarežģīts un uzskatāms par vienu no problemātiskākajiem. Nevienā valstī nav izveidota vienota metodika, kas palīdzētu precīzi aprēķināt atlīdzības apmēru, jo nepastāv reālās iespējas izteikt naudā bēdas, asaras, sāpes utt. Katrai metodikai ir savi trūkumi, tomēr minētā jautājuma pētīšana, dažādu kritēriju un pamatu izstrāde un pilnveidošana dos iespēju nākotnē attīstīt morālā kaitējuma atlīdzības institūtu.
4. Morālā kaitējuma atlīdzināšana neizslēdz zaudējumu piedziņu.
5. Latvijā morālā kaitējuma atlīdzības apmēri ir ievērojami zemāki nekā citās Eiropas un pasaules valstīs. Iespējams, tas izskaidrojams ar mūsu valsts attieksmi pret cilvēka veselību un dzīvību, bet, iespējams, vienkārši citviet kompensācijas ir pārāk augstas un neadekvātas.
6. Ir ļoti grūti objektīvi novērtēt nodarīto morālo kaitējumu. Nodarītā kaitējuma rezultātā morālās ciešanas var mazināt, bet nav iespējams ar konkrētu naudas summu atgriezt personu sākotnējā garīgajā un psiholoģiskajā stāvoklī. Tādējādi pēc savas būtības morālais kaitējums nav atlīdzināms, bet tikai kompensējams.
7. Lai morālā kaitējuma atlīdzinājums būtu atbilstīgs, tam ir jābūt samērojamam ar nodarīto kaitējumu, un, jo nopietnāks kaitējums, jo ievērojamākam jābūt atlīdzinājumam. Tiesai ne tikai jānosaka atbilstīgs atlīdzinājums, bet arī jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi atlīdzinājumu par atbilstīgu. Pamatojumam ir jāparāda, ka tiesa ir ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskos apstākļus un ka tiesa, nosakot atlīdzinājumu, nav balstījusies vienīgi uz saviem subjektīvajiem ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Šāds pamatojums ir būtisks, lai ikviens varētu pārliecināties par tiesas nolēmuma tiesiskumu.
…
