Plānojot un organizējot darbību, nepieciešams ari darbiniekus motivēt attiecīgi darboties, pildīt pienākumus, lai sasniegtu organizācijas mērķus. Līdz ar to motivēšanu aplūkosim kā menedžmenta svarīgu funkciju.
Motivējums ir noteiktu motīvu komplekss, kas veicina cilvēku rīcību noteiktā virzienā. Tā ir motivējuma būtības definīcija, kas jāņem vērā menedžerim, izpildot attiecīgas funkcijas. Šajā sakarībā motivēšanu organizācijās var definēt šādi “Motivēšana ir darbinieku stimulēšana izvēlēties kādu no rīcības alternatīvām, lai sasniegtu organizācijas un personīgos mērķus”.
Darbinieku darbība ir atkarīga no trīs faktoriem:
* prasmes un spējām (iespējas veikt attiecīgu darbību);
* resursiem (materiāli, instrumenti, iekārtas, informācija);
* motivēšanas (būt ieinteresētam veikt attiecīgo darbu).
Ja darbiniekam trūkst prasmes vai zināšanu, lai veiktu kādu darbu, tad menedžeris parasti zin, kas jādara - jāpaaugstina kvalifikācija vai darbs jāuztic citam darbiniekam utt. Ja ir problēma ar resursiem, tad arī aptuveni ir skaidrs - kaut kas jāmaina vai jāuzlabo, vai jāapgūst kas jauns. Taču, ja ir problēma ir ar motivēšanu, tad menedžerim to atrisināt būs grūtāk, jo šajā procesā nepastāv standarta metodes un katrā konkrētā situācijā jāizvēlas vispiemērotākais darbinieku stimulēšanas paņēmiens, lai tas efektīvi strādātu organizācijas mērķu labā.
Pirms darbinieku rīcības motivēšanas izskatīšanas lietderīgi iepazīties ar motivēšanas procesu. Motivēšana sākas ar darbinieka vajadzību noteikšanu un to apmierināšanas nepieciešamību. Rodoties dažādām vajadzībām, cilvēks meklē iespējas tās apmierināt (piemēram, turpināt darboties), tātad jāizvēlas attiecīga rīcība, lai sasniegtu savu mērķi (piemēram, darboties intensīvi vai lēni, nepārstrādājoties). Pēc tam jānovērtē sava rīcība no vajadzību apmierināšanas viedokļa (piemēram, ja darba ražīguma paaugstināšanās rezultātā pieaug arī atalgojums, tad vērtējums būs pozitīvs, pretējā gadījumā -negatīvs). Tāds vērtējums motivē nākotnē rīkoties tāpat vai mainīt rīcību.
Jēdzieni "motīvs" un "stimuls" sākotnēji šķiet ar vienādu nozīmi. Tomēr jēdziens "motīvs" ir daudz plašāks un ietilpīgāks. Motīvi aptver visu cilvēka iekšējo un ārējo vajadzību kopumu, kas pamudina strādāt. Jēdziens "stimuls" savukārt vairāk attiecas uz līdzekļiem, ar kuriem pamudināt cilvēku. Šis jēdziens vairāk attiecas uz uzņēmumu un organizāciju vadītājiem. Pareizi stimulējot darbiniekus, labumu gūst gan darbinieki, gan arī paši vadītāji (palielinās darba ražīgums, produktivitāte). Tādēļ ir svarīgi zināt, kādēļ cilvēks strādā?
Motivēšanas procesā darbinieki izvēlas kādu no rīcības alternatīvām, lai sasniegtu personīgos mērķus. Mērķi, pēc kuriem cilvēki tiecas, var būt gan materializēti (nauda, paaugstinājums darbā), gan arī abstrakti (pašapliecināšanās, gandarījums par veicamo darbu). Atalgojumus, kādus varētu iegūt konkrēts darbinieks, iedala iekšējos un ārējos. Iekšējie atalgojumi izriet no katra personīgās pieredzes (pašapliecināšanās), bet ārējie labumi tiek piešķirti no ārpuses (prēmija, paaugstinājums). Organizāciju vadītāji parasti cenšas atrast drošas saites starp personāla motivēšanu un sekojošu efektīvu darbību organizācijas labā, tādā veidā panākot harmoniju starp individuālajiem un organizācijas mērķiem.…
