Ar vārdu „motivācija” parasti apzīmē cilvēka iekšējos psihiskos spēkus, kuri mudina viņu darboties. Ar motivāciju ir cieši saistīti tādi jēdzieni kā „vajadzības”, „dziņas”, „tieksmes”. Motivācija ir vairāku faktoru kopums, kas nosaka, virza, uztur piepūli, rosina uzvedību, tā ir process, kurā tiek apzināti mērķi, notiek izvēle, enerģijas virzīšana mērķa sasniegšanai.
Mūsdienu psiholoģijas un vadības zinātnē ir vairākas motivācijas teorijas, lai noskaidrotu cilvēku uzvedību darbā, sociālā vidē. Liela daļa no tām balstās uz autoru pieņemtajām aksiomām, kuras savukārt ir saistītas ar šo autoru priekšstatiem par cilvēka psiho-loģisko būtību. Mūsdienu psiholoģijas zinātnes metodes vēl neļauj nonākt pie neapstrīdamiem pierādījumiem, ka tieši tas vai cits priekšstats ir vienīgais pareizais. Daži motivācijas pētnieki klasificē motivācijas teorijas piecās kategorijās:
Vajadzību teorija,
Stimulēšanas teorija,
Taisnīguma teorija,
Gaidu teorija,
Mērķu izvirzīšanas teorija.
Vadības zinātnē izmanto trīs motivācijas teoriju grupas:
Satura (A. Maslovs, k. Adelfers, F. Hercbergs, D. Makklelands),
Norises jeb procesa (V. Vrums, Dž. S. Adamss, L. Porters, E. Lovless),
Stimulējošā motivācija (V. Praude, J. Beļčikovs).
Motivācijas teoriju attīstībā var izdalīt trīs pieejas:
Tradicionālo – redzamākais pārstāvis ir Frederiks Teilors, kurš uzskata, ka primārais faktors darba motivācijā ir ekonomiskais ieguvums, ka darba veicējam nauda ir svarīgāka nekā darba saturs,
Cilvēkattiecību – to pārstāv Eltons Meijo, māca, ka ikviens darbinieks grib justies vajadzīgs, svarīgs, piederēt pie sociālas grupas
Cilvēkresursu – pauž atziņu par ieguldījumu nozīmi motivācijas paaugstināšanā, kas nodrošina cilvēkresursu pilnīgāku izmantošanu.
Mūsdienu psiholoģijas zinātnē cilvēku uzvedības analīze deva pamatojumu motivācijas modeļu izveidei, kuru lietošana ļauj ievērojami paaugstināt darba efektivitāti.…
