Sabiedrībā valda uzskats, ka bērnu pirmsskolas izglītības mācību programma nozīmē bērna iekļaušanu skolas atmosfērā un māca kā uzvesties skolā, taču tas tā nav. Saistībā ar mācīšanos bieži tiek izteikts spriedums, ka mācīšanās nav viegla, bet savā veidā to dara visi. Sadzīvē ikviens zina, kā to dara, un labprāt pamāca citus. Mācīšanās būtībā ir sarežģīta nodarbe un neiespējama bez otras būtiskas darbības – mācīšanas. Lai mācīšanu varētu veikt pirmsskolas izglītībā jābūt labi sagatavotiem, zinātkāriem pedagogiem. Ne velti mūsu valsts izglītības likumā ir šī prasība - pirmsskolas pedagogiem atbilstošu augstāko izglītību un tieši ar pirmsskolas kvalifikāciju. Tāpēc ir radies šis darbs, lai pētītu metodes pirmsskolas izglītībā un atrastu katram bērnam atbilstošu pieeju, individuālu pieeju. Lai pētītu kā veidot bērniem vēlēšanos mācīties, lai pētītu kā veidot prasmi sadarboties vienam ar otru, sadarboties grupās. Kādas metodes būtu nepieciešamas, lai radītu bērnam pozitīvu attieksmi, motivāciju mācīties. Lai radītu bērnos vēlēšanos mācīties, nepieciešams ievērot pakāpenības principu. Bērnam zudīs interese par mācīšanos, ja uzdevums, ko izvirza skolotāja, būs neatbilstošs viņa attīstības līmenim. Ja uzdevums par grūtu – bērnam zudīs interese un arī pašapziņa, jo viņam liksies, ka viņš to nevar izdarīt; ja uzdevums pārāk viegls – arī zudīs interese, jo viņam liksies, ka viņš jau tāpat visu zina, bet pie mazākās piepūles radīsies nepatika un negatīva attieksme pret mācīšanos.…