Musulmaņu tiesību sistēma ir pasaules regulējamo attiecību daļa. Arī tagad daudzās valstīs, kur dzīvo musulmaņi, tiek pausta uzticība islāmam, kas izteikts dažādos normatīvajos aktos un pat konstitūcijās. Tādas valstis ir Tunisija, Alžīrija, Irāna, Pakistāna un diemžēl arī Afganistāna. Tomēr dažkārt dažas no tām tiecas arī uz jaunu attīstību un modernizāciju. Musulmaņu tiesības ir nemainīgas, taču viennozīmīgi var piebilst, ka tās ir pietiekami elastīgas un spēj pielāgoties mūsdienu pasaulei, par to liecina Turcijas un Irānas patlaban Tuvajiem Austrumiem piedāvāti sociāli politiskie modeļi. Turcijai raksturīgi „ Kemala Ataturka valdošo ideju filozofijas pamati, kas paredz, ka valstij, lai tā zeltu un plauktu, jākļūst par modernās civilizācijas daļu un jāpieņem daudz no tā, kas raksturīgs tieši Rietumiem, tai skaitā arī jāpiešķir vienlīdzīgas tiesība sievietēm, jāmāca modernā zinātne un jāatdala reliģija no valsts, lai tā vairs nevar ietekmēt valdības vai tiesu darbību.
Islama Irāna ir tieši pretpols. Tās ideoloģijas pamatpostulāti saka: „ visas mūsu likstas rodas no tā, ka mēs esam pametuši savu reliģiju, savu kultūru, mēs ķēmojamies pakaļ neticīgajiem, vienīgais veids, kā sasniegt to ko mēs ceram un vēlamies dzīvē, gan nākamajā, gan šajā, ir atgriešanās pie autentiskā Islama.”
Pārējā Islama pasaulē Irānas un Turcijas piedāvātie varianti nonākuši dramatiskā konfrontācija kā, piemēram, Alžīrijā, Ēģiptē ir spēcīga un kaujinieciska reliģiskā opozīcija. Afganistānu un Sudānu karojošais Islams ir pārņēmis savā kontrolē.”
Vēlos šajā darbā raksturot musulmaņu tiesību sistēmas vēsturisko izcelšanos un attīstību, kā arī parādīt tiesību būtību un jēgu, regulējamās normas un to ietekmi uz iedzīvotājiem.
Musulmaņu tiesības atšķirībā no citām tiesību normām netiek uzskatītas par atsevišķu zinātnes nozari. Tiesības tiek uztvertas kā islāma reliģijas daļa, kur ir paredzēts gan tiesas process, gan arī krimināltiesības, īpašuma tiesības, saistību tiesības, laulību un ģimenes tiesības, mantojuma tiesības. Šī tiesību sistēma sāka veidoties 7. gs. Un „musulmaņu tiesību attīstība beidzās mūsu ēras 10. gs., kad atkrita apspriešanas iespēja”. Tas notika tāpēc, lai izbēgtu no musulmaņu zemes gaidāmās krīzes un izvairītos no tiesību kopuma sagraušanas.
„ Neviens islāma piekritējs nedrīkst ignorēt musulmaņu tiesības. Islams pēc savas būtības, tāpat kā jūdeisms ir likuma reliģija” – cik saprotams un pieņemams tas ir man eiropietim? Gribas ticēt, ka ikviens islāma piekritējs spēs saprast arī mūsu tiesību normas – tiesības dzīvot bez teroristu diktētiem noteikumiem, slēpjoties aiz, citu musulmaņu mugurām.…
