Mūžīgā filozofija ir, kā jau tās nosaukums norāda, tāda, kas pastāv ārpus laika un pārmaiņām, tātad ir nemainīga un nozīmīga filozofija. Tādēļ tai jābūt universālai, iekšēji saskaņotai, jaunu izpratnes spēju sniedzošai, tik pamatotai, ka tā spētu izturēt jebkuru mēģinājumu to kritizēt, un pasniegtai tik pārliecinoši, ka saprātīgs prāts nespētu tai pretoties.
Mūžīgajai filozofijai jāsniedz vienotība, kas apvieno teorētiskās un praktiskās zināšanas, gudrību, godbijību; tai jābūt teorētiski pilnīgai un pietiekami detalizētai.
Mūžīgā filozofija tā arī nav līdz galam definēta un tā ir bijusi ideāls daudziem domātājiem, kuri tiekušies formulēt tās pamatmetodes un principus. Šis ideāls pats par sevi ir mūžīgs, apliecinot pastāvīgo cerību uz pabeigtību filozofijā.
Mūžīgās filozofijas būtība pastāv monoteiskas reliģijas un filozofijas saskaņā. Rietumu monoteisms ir garīga teoloģija, tātad mūžīgā filozofija ir garīguma filozofija.
Mūžīgās filozofijas ideja, par ārpus reliģijām un kultūrām pastāvošu, universālu patiesību un vērtību kopumu, pastāvējusi jau vismaz vairākus tūkstošus gadu. Piemēram, senās Romas valstsvīrs un filozofs Cicerons runājot par dvēseles eksistenci pēc nāves, sacījis, ne tikai to, ka viņa pusē ir mācības par Grieķu Mistērijām un dabu, bet arī, ka „šīs lietas ir no seniem laikiem un pie tam no universālās reliģijas.”
Oldess Hakslijs2 savā darbā „The Perennial Philosophy” (1945) pieļauj, ka „Paši pirmsākumi mūžīgajai filozofijai varētu būt meklējami starp primitīvajiem cilvēkiem, pastāvošajā zināšanu nodošanas veidā - caur tradīciju,” uzsverot, ka „mūžīgajai filozofijai, tās pilnībā attīstījušajās formās ir vieta ikvienā no augstākajām reliģijām.”…
