„Valoda ir brīnišķīga lieta. Kā kāds neredzams spēks viņa pārvalda cilvēku domas, prātu, sirdi. Caur valodu cilvēki nāk pie atzīšanas, caur valodu cilvēks savu prātu vairo, caur valodu cilvēks ar cilvēku sabiedrojas...”[J.Alunāns].
Bērns iemācās runāt, klausoties valodu, ko dzird sev apkārt.
Jau agrās bērnības periods ir intensīvais periods valodas attīstībai. Šis periods iestājas ilgi pirms tam, kad bērns uzsāk runāt un staigāt. Tādēļ tik bezgala liela nozīme pieaugušā valodai, jo tā, kā runās pieaugušais ar bērniem un kā pieaugušais uzklausīs bērnu, tā runās bērns. Vislabāk bērni apgūst valodu, ja viņus uzklausa. Ikdienas rūpēs un steigā mūsu valoda ne vienmēr ir precīza, tāpēc mums nevajadzētu aizmirst, ka bērns ir vislabākais atdarinātājs, kāds vien iespējams.
Runāšana un valodas saprašana ir saistīta ar saprātu, un šīs divas sfēras lielā mērā atkarīgas no sākotnējās saskarsmes ar vecākiem. Emocionālais klimats, kurā bērns dzīvo, ir noteicošais faktors viņa valodas attīstībā.
Ikdienas pieredze liecina, ka valodas un runas attīstībai ir neaizstājama nozīme citu apzinātu darbību attīstībā. Valodas attīstības apstāšanās rada būtisku šķērsli visai bērna attīstībai. Tas liecina par valodas galveno lomu darbības un attīstības veidošanā: gandrīz vai visas psihiskās funkcijas ir atkarīgas no valodas.
Ikviena bērna attīstību var veicināt, ar viņu runājot, stāstot viņam pasakas, dziedot dziesmiņas, turklāt- jau no pašām pirmajām dzīves dienām.
Vecākiem jārunā ar bērniem visu laiku, jau no pašas dzimšanas, ilgi pirms tam, kad bērni ir spējīgi runāt paši.
Svarīga nozīme bērna attīstībā ir arī mūzikai. Bērns dzird mūziku jau septītajā grūtniecības mēnesī.…
