Cilvēks rada mūziku emociju iespaidā, cits caur klausīšanos šīs emocijas saņem, un mūzikas pedagoģija ir starpnieks, kas palīdz izprast, izzināt un pielietot šīs no mūzikas iegūtās emocijas un informāciju.
Kā raksta Voldemārs Zelmenis,“...cilvēks ir ne vien skaistuma baudītājs, bet arī tā radītājs, sargātājs un vairotājs”(Zelmenis, 2000).
Mūsdienās mūzikas uztveres process ir svarīgs daudzpusīgā personības attīstībā.
Muzikālā audzināšana bērniem nepieciešama, lai veicinātu garīgo un fizisko spēju attīstību. Tādēļ šī tēma ir aktuāla, jo paši pirmie dzīves gadi tiek uzskatīti par vispiemērotākajiem, lai ieinteresētu bērnu klausīties mūziku, veidotu viņa muzikalitāti. Tieši šajos pirmajos gados gūtā pieredze ietekmē to apjomu, līdz kādam emocionālā sfēra spēs attīstīties vēlākajos gados.
Referātā ir apkopots teorētiskais materiāls un ieskats mūzikas uztveres praktiskajā izpētē.
Mērķis: teorētiski izpētīt
mūzikas uztveres teorijas pamatprincipus;
mūzikas uztveres īpatnības un līmeņus bērniem;
muzikāli pedagoģiskos darbības principus;
muzikālās audzināšanas mērķi un nozīmi bērna attīstībā.…