Vienīgais iespējamais veids, kā atrisināt nacionālus konfliktus, ir ilgtermiņa perspektīva, kas mainīs vairākas paaudzes, kā rezultātā tiks aizmirstas vairākas vecās sēras, un tiks apšaubītas neatzīto valstu pašreizējās priekšrocības. Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšana ievērojami apgrūtināja šo procesu un padara reālāku integrāciju Krievijā,
nevis reintegrāciju Gruzijā, tomēr neatceļ faktu, ka ar laiku konflikta asums tiks samazināts uz spēka mēģinājumu neesamības fona no aktoru puses, mainīt pašreizējo stāvokli. Situācijā ar Kalnu Karabahu ir lietderīgi aplūkot Armēnijas un Kalnu Karabahas armēņu piekrišanu atdot Azerbaidžānas okupēto teritoriju (kas pārspēj Armēnijas militāro un enerģisko potenciālu, neraugoties uz aliansi ar Krieviju), apmaiņā pret tādu apstākļu radīšanu, kuros Kalnu Karabahai būs skaidras garantijas, lai saglabātu armēņu nacionālo identitāti, kā arī pastāvīgu kontaktu ar Armēniju. Abhāzijas gadījumā ir lietderīgi runāt par iespēju izveidot jaunu konfederatīvu valsti
ar Gruziju, kas skaidri noteiktu Abhāzijas statusu un garantētu abhāzu etniskās grupas pastāvēšanas un paplašināšanas tiesības. Dienvidosetija tiek uzskatīta par problemātiskāko
gadījumu savu spilgti izteikto apvienošanās centienu ar Krieviju dēļ, tomēr arī ar to izdosies vienoties ar līdzīgiem ar Abhāziju vai Kalnu Karabahu nosacījumiem, bet ne pēc gada vai diviem. Neviena no iepriekšminētajām nacionālo konfliktu pusēm, pašlaik nav gatava doties uz jebkādu piekāpšanos, vēl pārāk svaiga atmiņa par 90. gadu asiņainajiem notikumiem,
etnisko pretstatu, bailes no etnosa izzušanas, tomēr kompleksu pasākumu, burkānu metožu, nevis pātagu un aktīvā dialoga izmantošana starp visiem šīs konfrontācijas aktoriem, var radīt savus rezultātus ilgtermiņā.…