“Par mazvērtīgajiem nerunā”, - saka sakamvārds. Par mīlestību saka, ka tā ir akla, tad par naidu un nezināšanu ir jāsaka, ka tie ir vēl daudz aklāki nekā mīlestība. Tāpēc tas jau taisni Napoleona ienaidnieki ir netaisni un nepatiesi, ka tie viņu nepazīst un tomēr nīst. Šādu ienaidnieku Napoleonam nekad nav trūcis un netrūkst arī šodien. Kāpēc? To sapratīsim, ja atcerēsimies, ka Napoleona slava zvaigzne uzleca pie Francijas debesīm tad, kad revolūcijas terora asiņu straumēs, šausmās un postā ikdienas gāja bojā simti un tūkstoši cilvēku un daudzu paaudžu darbā un sviedros sakrātās vērtības. Napoleons atzina, ka “revolūcija ir viens no vislielākiem ļaunumiem”, kuri var nākt pār kādu tautu vai zemi, un ar noteiktību un viņam piemītošo neatlaidību ķērās pie revolūcijas haosa un tā ārdošo spēku savaldīšanas un sakārtošanas.
Napoleons pēc savas būtības un darbības nav bijis tikai ģeniāls karavadonis vien, bet arī ievērojams valstsvīrs un reformators, ar visai tālredzīgu skatu uz daudzām tik dziļām un paliekošam reformām Eiropas valstu un tautu dzīvē gan saimnieciskā, gan tiesiski-administrativā un kulturāli-garīgā nozarēs, ka tikai rets no Eiropas valdniekiem var viņam cienīgi blakus stāties. Tāpēc ar jo lielāku interesi un cieņu var sekot Napoleona vairāk nekā pirms 100 gadiem aizmirdzējušam dzīves un darbu ritumam un mēģināt izprast to patieso saturu un būtību.
Kur un kad Napoleona Bonapartes1 senči ienākuši vēsturē, to tagad grūti, pat neiespējami noskaidrot: tik tāliem un ilgiem gadusimteņiem šis laikmets ir šķirts no mūsu gadusimteņa. Vienīgais, ko senatnes pētniekiem izdevies neapšaubāmi pierādīt, ir tas, ka Napoleona Bonapartes senču ķēde jau sen bijusi saskatāma Itālijas pussalā. Itālijas pussalā un, pāris simtu gadu pirms Napoleona piedzimšanas, arī Korsikas salā tad nu ir, gan grodāk, gan smalkāk vērpdamies un mezglodamies, risinājušies Napoleona un viņa senču, tikpat no tēva, kā arī no mātes puses, dzīves un darbu pavedieni. Napoleons par saviem senčiem mazāk interesējies, nekā par visām citām lietām. Tāpēc var ienākt prātā jautājums: kāpēc tas tā bijis, un vai mums – Bonapartu ģimenei pavisam svešām tautām un tālam paaudzēm – ir kāda nozīme pievērst uzmanību Napoleona senčiem, ja viņš pats par tiem nav neko daudz interesējies? Uz to jāatbild, ka, neiedziļinoties Napoleona senču dzīvē un paejot garām Napoleona bērnības un jaunības dzīves apstākļiem, apkārtnei un notikumiem, nebūs īsti labi izprotami ne Napoleona raksturs, ne viņa darbība. Jo te jau tūliņ ir jāaizrāda, ka Napoleona dzīve un darbi ir bijuši daudz ciešāk saistīti ar viņa dzimtu un tās locekļiem, nekā citi mūsu laikmeta cilvēki, un, jāsaka arī, daudz ciešāk, nekā Napoleons pats to ir iedomājies.
Napoleonam, tāpat kā citiem Korsikas salas iemītniekiem, ik brīdi domās un prātā bija šī lielā ideja, par kuru jau 2000 gadus bija cīnījušies visi salinieki. Tā bija viņu brīvības un Korsikas salas neatkarības un patstāvības doma. Tai daudzas salinieku paaudzes bija upurējušas gan visu dzīvi, gan darba augļus. Par to viņu senči cīņās pret svešajiem iebrucējiem un apspiedējiem gājuši, atdodami savas un savējo dzīvības un labklājību. Napoleona jau no visagrākās bērnības ieauga šī visu korsikaņu sirdīs un smadzenēs kvēlojošā doma: dzīvot un mirt kopā ar citiem saliniekiem savas dzimtās zemes, savas Korsikas neatkarības un brīvības izkarošanai un uzturēšanai. Kvēlodama Napoleona sirdī un galvā, šī doma bija tā vadošā zvaigzne, kas apgaismoja un vadīja Napoleona darbību viņa mūža pirmajos 23 gados. …
