Nato, tā nākotnes ģeopolitika. Strīdi par to starp ES un ASV

NATO, Ziemeļatlantijas līguma organizācija, Ziemeļatlantijas Alianse, ir militāri - politiska savienība, kas dibināta 1949. gada 4. aprīlī Vašingtonā, noslēdzot līgumu starp ASV, Lielbritāniju, Franciju, Itāliju, Kanādu, Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu, Portugāli, Norvēģiju, Dāniju, Islandi. Līguma parakstīšanas laikā NATO neatliekamais mērķis bija aizsargāt dalībvalstis no potenciālajiem draudiem, kurus varētu radīt bijušās Padomju Savienības politika un tās augošā militārā spēja.
NATO ir brīvu valstu savienība, kas pieņēmušas lēmumu saglabāt savu drošību dodot garantijas viena otrai un nodibinot stabilas attiecības arī ar citām valstīm. Līgums apstiprina valstu individuālas tiesības, kā arī to starptautiskos pienākumus saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas hartu. Tas liek katrai dalībvalstij dalīties riskos un pienākumos, kā arī kopējas drošības guvumos, un pieprasa katrai no tām solījumu - neuzņemties nevienas citas starptautiskas saistibas, kuras varētu nonākt konfliktā ar Lāgumu. NATO gādā par to, lai savienības mērķi tiktu izpildīti.
Tā ir starptautiska organizācija, kuras dalībvalstis saglabā pilnīgu suverenitāti un neatkarību.
1952.gadā NATO iestājas Grieķija un Turcija, 1955. gadā VFR, 1982.gadā Spānija, 1999.gadā Polija, Čehija un Ungārija, 2004.gadā Latvija, Lietuva, Igaunija, Slovākija, Slovēnija, Bulgārija, Rumānija.…