Naturalizācijas ierobežojumi Latvijas Republikā

Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz pilsonību. To nosaka ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8.pants. Tās ir par pamatu daudzām citām tiesībām, zaudējot pilsonību, cilvēkam tiek atņemtas arī citas, ļoti būtiskas cilvēktiesības. Starptautiskie standarti nosaka, ka tiesības uz pilsonību ir iedzimtas cilvēktiesības un bezvalstnieka statuss ir nepieļaujams. Starptautiskā tiesa pilsonību definēja kā „tiesisku saiti, kuras pamatā ir piesaistīšanās sociālais fakts, patiesa esamības, interešu un uzskatu kopība saistībā ar abpusēju tiesību un pienākumu pastāvēšanu” [2.;683.lpp.]. Savukārt ANO Konvencijas par bezvalstnieka statusu 1.pantā termins „bezvalstnieks” nozīmē, ka personai nav nevienas valsts pilsonības. Faktiski bezvalstnieks ir tas pats, kas nepilsonis, bet nepilsonim ir nedaudz vairāk tiesību. Nepietiekami noregulēta pilsonības likumdošana laikā, kad Baltijas valstis atjaunoja neatkarību, radīja nopietnas minoritāšu problēmas visās trijās valstīs. Naturalizācijas mērķis ir radīt iespēju ikvienam imigrantam, ārvalstniekam vai bezvalstniekam likumdošanā noteiktā kārtībā iegūt tās valsts pilsonību, kurā viņš dzīvo.
„Pilsonības piešķiršana un ar to saistītās procedūras (naturalizācija) jau ir integrēšanās fakta konstatācija. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka šajā kontekstā liela nozīme bija arī tam, ka tika panākta vienošanās par to pastāvīgo Latvijas iedzīvotāju statusu, kas nav Latvijas pilsoņi. …