Monētu depozīts ir naudas pārpalikums, kas tiek izņemts no apgrozības, rūpīgi iesaiņots un noglabāts briesmu gadījumā vai nebaltām dienām, kā arī uzkrājot. Depozīts ir savdabīgs naudas apgrozības momentuzņēmums, vienlaikus arī kāda vēstures posma hronika, ko visprecīzāk lasa numismāti.
Jebkura zinātne, tai attīstoties, pārdzīvo vairākus neapejamus etapus. Tas attiecas arī uz numismātiku (latīņu val. numisma – monēta), ko tradicionāli definē kā mācību par monētām. Kolekcionēšanas ‘‘mode’’, kas 14. – 15. gs. sāka izplatīties Vakareiropā, sasniedza arī Baltiju. Turklāt līdztekus numismātiskā materiāla vākšanai un krāšanai aizsākās sistemātisku kolekciju veidošana un aprakstīšana.
Livonijā (tagadējā Latvijas un Igaunijas teritorijā) kaltās monētas pirmais jau 1753. gadā aprakstījis Johans Gotfrīds Arnts. Numismātikai nedaudz pievēršas Baltijas novadpētnieks Johans Kristofs Broce. Viņa sagatavotā ‘‘Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u.c. krājuma’’ divus sējumus veido monētu apraksti ar zīmējumiem, pieminēti arī vairāki monētu depozītu atradumi.…
