Kas gan tā ir – nāve? Kas būs pēc tam? Vai viss beigsies? Tie ir jautājumi, ko daudzi cilvēki sev ir uzdevuši vismaz reizi mūžā, ja ne biežāk. Šis jautājums mani interesē nu jau zināmu laiku, tāpēc nolēmu par to rakstīt savu gada darbu. Mēs uztraucamies par to, ko nezinām, no nezināmā cilvēkiem ir vislielākās bailes.
Savā gada darbā nāvi apskatīšu no dažādiem aspektiem- reliģiskiem un zinātniskiem. Par nāvi no zinātniskā viedokļa cilvēki ir sākuši runāt tikai iepriekšējā gadu simtenī. Precīzāk man būtu jāsaka nevis par nāvi, bet gan par dzīvi pēc dzīves. No reliģiskā viedokļa pat nezinu īsti teikt, bet zinu noteikti, ka jau ļoti sen – vairākus gadu tūkstošus. Katrā reliģijā ir savs viedoklis par nāvi, bet tomēr var saskatīt paralēles.
Nāve cilvēkiem ir tabu, mēs par to ļoti maz runājam, kaut arī sastopamies ar to diendienā. Cilvēki mirst katru dienu, bet mēs nezinām, kas ar viņiem notiek... Vai viņi vēl atgriežas te, uz Zemes?
Vēlos savā gada darbā uzrakstīt un pati ko vairāk uzzināt par dzīvi pēc dzīves, pirms nāves pieredzējumiem, par dažādiem nāves uzskatiem. Rakstīšu par pirms nāves pieredzējumiem un to posmiem, balstoties uz R.A.Mūdija pētījumiem. Rakstīšu par kristiešu, tibetiešu, kā arī seno latviešu nāves uzskatiem. Vēlos ko vairāk uzzināt par veļiem un veļu laiku, kas senajiem latviešiem bija ļoti svēts. Par veļiem senie latvieši sauca mirušo cilvēku dvēseles.
Ko īsti es vēlētos ar šo darbu pateikt? Laikam jau to, ka pasaulē nav vienas pareizās patiesības. Uzskati var būt ļoti dažādi, bet tas neizslēdz to, ka abi ir pareizi. Katrai reliģijai ir savi uzskati par nāvi, pēc nāves dzīvēm u.t.t., bet tomēr ir arī kas vienojošs. To es arī centīšos atrast. …
