Uz šādu argumentu Kamī atbild, ka sabiedrība pati netic soda pamācošajam raksturam, jo pretējā gadījumā nāvessodus izpildītu publiski un tos vajadzētu īpaši reklamēt, tāpat kā valsts aizņēmumus vai atspirdzinošus dzērienus. Taču tā nenotiek. Un Kamī jautā : kā slepkavība var būt pamācoša, ja tā noris paslepus naktī, cietuma telpās? Valsts maskē nāvessodus, tātad nemaz netic to iedarbīgumam. „Patiesībā ir vai nu publiski jāslepkavo, vai jāatzīstas, ka nav tiesību nogalināt vispār.
Rakstnieks uzsver, ka nāvessods ir nevis sods, bet atriebība. Sodu, kas soda noziedznieku, bet nenovērš nozieguma iespējamību, sauc par atriebību. Tas pielīdzināms instinktam, nevis likumam. J daba mūs virza uz slepkavību, tad likumam nav jāseko tai. Likums ir radīts ,lai palabotu dabu.
Augstākais soda mērs nav vienkārši nāve. Pēc būtības tas tikpat maz līdzīgs dzīvības atņemšanai, kā koncentrācijas nometne – cietumam. Protams, saka Kamī, tas ir slepkavība, turklāt aritmētiska atmaksa par citu, iepriekšējo slepkavību. Daudzas likumdošanas vērtē slepkavību ar iepriekšēju nodomu kā īpaši smagu noziegumu. Taču nāvessods ir pats pārdomātākais no visām slepkavībām, ar kuru nevar salīdzināt nevienu citu slepkavību. „
Secinājumi
Filozofijā ir ļoti daudz dažādu un ģeniālu domu graudu. Ar vienu prātā paliekošu ideju var izmainīt vesela indivīda uzskatu sistēmu, līdz ar to, visu viņa dzīvi un attieksmi pret dzīvi. It īpaša vieta cilvēka prātā ir atvēlēta tieši nāves un dzīves apziņai.
Laika gaitā uzskati par nāvi ir mainījušies, to var pat dēvēt par zināmu domas evolūciju vai uzskatu revolūciju. Laikmetiem ejot aizvien mazāka nozīme tiek piešķirta bezierunu sakrālajai paklausībai, un pieaugot indivīda fizikālai brīvībai, pieauga arī tā psihiskā brīvība.
Nāve pati nav nekas biedējošs vai ļauns, personu biedē tas, ka viņš nezina kad, kur un kā mirs, bet patiesība, ja viņš to zinātu, viņam būtu vēl baisāk. Mēs baidāmies no nezināmā. Mums bail nāves, jo nezinām kas sekos. Un patiesībā, mēs nemaz nevaram to zināt.
Apziņa ir nāve, jo bez apziņas nav iespējams zināt, kas ir nāve. Bez apziņas nāvei nebūtu nekādas psihiskas jēgas vai nozīmes vispār.
Pats cilvēks rada nāvi, jo labāk vēlamies lai mirst citi, nevis mēs paši. Bet tādejādi paši mazinām savas dzīves jēgu, līdz ar to tuvinām sevi nāvei.…
