“Visur pasaulē tagadējie iedzīvotāji pieprasa tiesības par rītdienas pilsoņiem, apdraudot viņu labklājību un dažreiz viņu dzīvi,” ir teicis ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektors Fedeiko Meijers#1.
“Šajā darbā tiks apskatīti zinātnes attīstības atsevišķi piemēri, sabiedrības vadītāju, lēmumu pieņēmēju rīcība un zinātnieka darba ētikas jautājumi. Minētie piemēri izmantoti no masu informācijas līdzekļiem.
UNESCO ir izveidota Analīzes un prognozēšanas nodaļa, tās vadītājs Bindē Žeroms savā rakstā “Sabiedrības nākotnes ētika”#2 atzīmē, ka arvien vairāk un vairāk pārmaiņu paātrinājums tiek izmantots kā aizbildinājums, lai attaisnotu mūsu aklumu attiecībā pret nākotni.
Sabiedrība cieš no sagrozītām attiecībām ar savu laiku. Darbojas pretruna starp: no vienas puses sabiedrībai nepieciešams, lai tā izdzīvotu un uzplauktu nākotnē, no otras puses tai jādarbojas reālajā laikā lai tiktu galā ar globalizācijas izaicinājumiem, tai pašā laikā stājoties pretim jauno tehnoloģiju uzbrukumam.
Sabiedrība gaida tūlītējus rezultātus. Tā ir mūsdienu laika tuvredzība. Sabiedrības vadītājiem un likumu pieņēmējiem jāparedz gaidāmais. Nepieciešams ilgtermiņa redzējums. Tāpēc UNESCO izveidoja Analīzes un prognozēšanas nodaļu. Starptautiskajai plānošanai un paredzējumam jāmācās ņemt vērā mazticamo, neskaidro, pat neparedzamo. Piesardzība kļuvusi par nepieciešamību strauju zinātnisku un tehnoloģisku pārmaiņu laikmetā. Mantojuma jēga sniedzas pāri redzamajam. Tā aptver netaustāmo un simbolisko, ētisko, ekoloģisko, ģenētisko. Tautā ir teiciens: jo ātrāk mašīna brauc , jo spilgtākie jābūt tās starmešiem.…
