Tāpat, kā iegūt valdījumu var caur vietnieku, caur vietnieku to var arī turpināt un zaudēt. Uz to norāda Civillikuma 902. un turpmākie panti. Valdījumu caur vietnieku var zaudēt divējādi – tādā veidā, ka valdījumu zaudē par labu vietniekam un tādā veidā, ka valdījumu zaudē par labu citai trešajai personai. Lai zaudētu valdījumu par labu vietniekam, nepietiek ar to vien, ka vietnieks (faktiskās varas pār lietu turētājs) tikai izteic gribu to paturēt kā savu, bet nepieciešams, lai tiktu realizēta agrākā valdītāja vardarbīga izstumšana. Valdījums tiek zaudēts par labu citai trešajai personai tad, ja valdītāja vietniekam tiek atņemta viņa faktiskā vara. Šādā gadījumā valdījuma zaudēšanas brīdi likums ir darījis atkarīgu no valdījuma atņemšanas apstākļiem – ja lietu savā varā ņēmis cits vienīgi vietnieka nolaidības vai ļauna nolūka dēļ, tad agrākā valdītāja valdījums beidzas saskaņā ar vispārējo kārtību pēc tam, kad valdītājs atmet cerības atgūt valdījumu, savukārt, ja nav konstatējama nedz vietnieka nolaidība, nedz ļauns nolūks, tad ar brīdi, kad vietnieks ir izstumts no faktiskās varas.
KOPSAVILKUMS
Iepazīstoties ar valdījuma institūta juridiskajiem aspektiem un izpētot šo aspektu pamatotību raugoties no valdījuma institūta vēsturiskās attīstības viedokļa, darba rezultātā tika secināts, valdījuma institūts Latvijā nav gājis līdzi laika prasībām. Valdījuma institūts literatūrā pat tiek salīdzināts ar nokaltušu tiesību atzaru, jo atsevišķs valdījuma institūts bez šādam institūtam atbilstošām procesuālajām garantijām to paātrinātā kārtībā realizēt, kļūst neefektīvs un zaudē savu jēgu. Tādēļ jāpiekrīt juridiskajā literatūrā jau izteiktajam viedoklim, ka šī institūta reālas atdzīvināšanas priekšnoteikums varētu būt efektīvas valdījuma aizsardzības prasības nodrošināšana, izmantojot speciāli šim institūtam radītu paātrinātu lietu izskatīšanu.
Darba izstrādes rezultātā tika secināts arī tas, ka nekustamo īpašumu reģistrācija publiskā reģistrā nav devusi pilnīgu skaidrību nekustamā īpašuma valdītāja noteikšanai, jo persona, kas zemesgrāmatā reģistrēta kā nekustamā īpašuma īpašniece, ne vienmēr ir arī šī nekustamā īpašuma valdītāja, tādējādi, kaut vai tikai daļēji, bet saglabājot romiešu tiesību normā noteikto principu, ka valdījumam ar īpašumu nav nekā kopēja.
…
