KOPSAVILKUMS
Pētījuma rezultātā autors izvirza aizstāvēšanai šādas tēzes:
1. Nemantiskā kaitējuma konstatēšanai administratīvajās tiesībās pastāv divas koncepcijas: Vispārējā kaitējuma konstatēšanas pieeja un Būtiskuma konstatēšanas pieeja.
2. Būtiskuma konstatēšanas pieeja ir pielietojama tikai tad, ja personai ir nodarīts būtisks tiesību aizskārums. Būtisks tiesību aizskārums ir tāds aizskārums, kas var radīt personai subjektīvas nemantiskās sekas, kuru esamību nav iespējams objektīvi pierādīt un kuru atlīdzinājumam ir nepieciešams noteikt papildu atlīdzinājuma līdzekļus.
3. Vispārējā kaitējuma konstatēšanas pieeja sevī ietver nelabvēlīgo nemantisko seku un cēloņsakarības konstatēšanu. Šī pieeja ir jāpielieto, ja pieteicējs ir norādījis uz konkrētām, objektīvi pastāvošām un pierādāmām sekām.
4. Tiesu prakse nav konsekventa nemantiskā kaitējuma konstatēšanas pieeju pielietojumā un tās izpratne par būtiska tiesību aizskāruma jēdzienu nav vienveidīga, tāpēc ir nepieciešams izvērtēt divu nemantiskā kaitējuma konstatēšanas pieeju vienlaicīgu pastāvēšanu.
5. Vispārējā kaitējuma konstatēšanas pieeja nav pietiekami patstāvīgs instruments nemantiskā kaitējuma konstatēšanā, jo ar nemantisko tiesību aizskārumu radītās nemantiskās sekas ne vienmēr ir iespējams objektīvi pierādīt.
6. Nemantiskā kaitējuma pieeju pārklāšanās problēmu un būtiska tiesību aizskāruma jēdziena izpratnes nekonsekvenci tiesu praksē atrisinātu atteikšanās no nemantiskā kaitējuma pieejām un nemantiskā kaitējuma prezumēšana, nosakot, ka nemantiskais kaitējums ir ar iestādes prettiesisko rīcību nodarītais privātpersonas nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums.
…