Spēja – īpašība, kas dod iespēju ko sekmīgi darīt, veikt, ko uztvert, reaģēt uz ko un kas nodrošina šādai norisei nepieciešamos nosacījumus. Personas psihiskā vai fiziskā īpašība, kas regulē viņas izturēšanos; nenosacītu un nosacītu sakaru sistēma, kas piemērota kādas darbības veikšanai. Šaurākā nozīmē: sabiedriski izveidojies vai iedzimts cilvēka psihisko īpašību komplekss, kas padara viņu piemērotu noteiktam profesionālās darbības veidam. Parasti izšķir vispārējās un speciālās spējas. Vispārējās spējas ir universālākas, jo sekmē darbību dažādās jomās, bet speciālās spējas attiecas uz kādu vienu darbības nozari. Vispārējo spēju piemērs ir vispārējās intelektuālās spējas, speciālo spēju piemēri ir muzikālās vai matemātiskās spējas. Viens no izglītības mērķiem ir skolēnu spēju attīstības sekmēšana, bet ar matemātikas apguvi visbiežāk saista vispārējās intelektuālās un matemātiskās spējas. (11)
Skolēnu matemātiskās spējas
Par skolēnu matemātiskajām spējām sauc viņu personības īpatnības, kuras veicina matemātikas apguvi. Matemātika vispārinātā veidā atspoguļo apkārtējo pasauli, kuras „produkts” ir arī paši skolēni, tāpēc nav iedomājams skolēns pilnīgi bez jebkādām matemātiskajām spējām. Kā jebkuras cilvēku spējas, arī matemātiskās spējas sadalās pēc normālsadalījuma likuma. Tas nozīmē, ka apmēram pusei skolēnu tās ir vidējas, ceturtajai daļai – virs vidējā, bet atlikušajai ceturtdaļai – zem vidējā līmeņa. Jo skolēnu ir vairāk, jo šis viņu matemātisko spēju sadalījums realizējas precīzāk.
Izvērtējot matemātikas skolotāju pieredzi, tiek konstatēts, ka skolotājiem pēc vairākiem gadiem ir iznācis sastapties ar saviem bijušajiem ne pārāk veiksmīgajiem skolēniem, lai atkal mācītu viņiem matemātiku. …
