Noras Ikstenas darba "Dzīves svinēšana" analīze

Savstarpējās attiecības: darbojošās personas nav pazīstamas savā starpā, arī savā starpā nekontaktējas. Satikušās uz brīdi, lai atvadītos no Eleonoras un izstāstītu, kā ir pazīstami ar šo sievieti. Neviens nepārtrauc citu stāstu, klausās ar interesi.

Lugas valoda: valodas stils- daiļliteratūras. Lugā izmantoti vecvārdi- vāķētāji, izvadīšana un turza; svešvārdi- eksekvijas (psalmi vai dzidājumi); barbarismi- čučelo (putnu biedēklis), igrātājs (spēlmanis), dzereklis (alkohols), ķinītis (kino). Tēlainās izteiksmes līdzekļi ir izmantoti ļoti reti. Epiteti- akmeņaini plašumi, rēnais gaiss, gāzelīgas koka kāpnes; metaforas- zeltīti smalks ūdens tīkls, patieso atmiņu šūpulis, sausa valriekstu smarža; salīdzinājumi- nodzīvojis kā aļģe, jutās kā jauns karavīrs, caur tiem gluži kā caur plānu miglu, jutās kā iezemietis,ar sievieti gluži kā ķinītī sēdēja, uzmeta kūkumu kā kaķis; pretstati- mīla un nāve, nabagi un augstmaņi, jauni un veci, skaisti un neglīti, droši un bailīgi, priecīgi un bēdīgi; personifikācija- pļava elpo.

Tēmas aktualitāte: Manuprāt, mūsdienās mātes un meitas starpā valda mīlestība un patiesība, abas ir informētas par otras dzīvi. Vienīgie bērni, kuri ir atsvešināti no vecākiem ir tie, kuri ir uzauguši bez viņiem, bez informācijas par viņu bioloģiskajiem vecākiem.
…