Normatīvie akti, ieradumu tiesības un tiesību principi

TIESĪBU AVOTA JĒDZIENS

Tiesību avotu pētīšanai un noskaidrošanai sabiedrībā ir liela nozīme, jo tas parāda tiesību veidošanās un attīstības ceļus un veidu, kādās tās tiek ietvertas tiesību normās un likumos. Mūsdienās var izdalīt šādus tiesību avotu veidus: normatīvie akti, tiesību paražas, tiesību principi, tiesu prakse un tiesību doktrīna. Galvenais kritērijs sadalīšanai patstāvīgajos tiesību avotos un palīgavotos ir to juridiskais spēks. Kā zināms, tiesību avotu galvenais uzdevums ir būt par juridisko pamatu lietas izskatīšanai tiesā ar mērķi panākt pēc iespējas taisnīgāku tiesa spriedumu. Patstāvīgie avoti satur visiem tiesību subjektiem saistošas normas un tie kalpo kā galvenais tiesiskais pamats konkrētas lietas izspriešanā. Tiesu prakse un tiesību doktrīna tiek izmantoti kā palīglīdzekļi tiesu darbā, tiem ir sekundāra nozīme. Galvenokārt tiks veikta patstāvīgo tiesību avotu izpēte, kas tiks aplūkota pārējās nodaļās.
Pastāv arī vairāki varianti, kā iespējams definēt tiesību avota jēdzienu. Tiesību avots ir juridisks apzīmējums tiesību ārējo formu apzīmēšanai, no kura var izzināt tiesību normu saturu, tas ir tiesību normas izpausmes forma.1 Tiesību avots parāda ar kādiem paņēmieniem valsts izsaka iedzīvotāju gribu tiesībās. Tas ir speciāls valsts gribas izpausmes veids, kad griba kļūst par tiesībām.2 Galvenokārt pie šī definējuma pieder normatīvie akti, ieradumu tiesības, tiesu prakse un principi. Tātad no tiesību avotiem ir jāiegūst informācija par to, kas un kādas ir tiesības. Tajos tiek formulēts priekšstats par konkrēti noteiktu uzvedības modeli, kas kļūst par tiesību normu. Ar tiesību normu var saprast teikumā, tā jēgā izteiktu abstraktu rīcības modeli, tātad tiesību avoti sniedz informāciju par sabiedrībai saistošiem uzvedības noteikumiem.

…