Norvēģijas Karalisti veido Skandināvijas pussalas rietumu un ziemeļu daļas, kā arī Jana Majena (Jan Mayen) ziemeļu teritorijas un Svalbardas arhipelāgs, un Buvē sala (Bouvet), Pētera 1. sala un Karalienes Modas (Maud) zeme dienvidu pusslodē. Teritorijas ziņā būdama Eiropas sestā lielākā valsts, Norvēģija ir ļoti reti apdzīvota un ir tikai 28. vietā iedzīvotāju skaita ziņā. Norvēģijas cietzemes krasta līnija, ieskaitot fjordus un līčus, pārsniedz 20 000 km.
Uz austrumiem Norvēģija robežojas ar Zviedriju, Somiju un Krieviju, bet no ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem valsti apskalo okeāna ūdeņi, tostarp Barenca jūra, Norvēģu jūra, Ziemeļjūra un Skageraks.
Tikai neliela daļa Norvēģijas sauszemes teritorijas ir piemērota lauksaimniecības un mežniecības attīstībai, taču valstī ir bagātīgi dabas resursi – nafta, dabasgāze, dažādas rūdas, zivis, kokmateriāli un hidroenerģija. Ar minēto resursu palīdzību, jo sevišķi ofšora zonā, Norvēģija ir attīstījusies par vienu no pasaules bagātākajām valstīm, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Tas ir gan nozīmīgā Rietumeiropas tirgus tuvuma dēļ, gan arī pateicoties tās brīvajai enerģijas pieejamībai, izplatītajai industrializācijai, politiskajai stabilitātei un augstajiem izglītības standartiem.
1900. gadi iezīmēja pieaugošas turības periodu. Šajā ziņā nozīmīgi lūzuma punkti bija 1905. gads, kad sākās hidroenerģijas ieguves attīstība, un 1970. gadi, atklājot un uzsākot naftas un gāzes ieguvi. Norvēģijā ir arī senas jūrniecības tradīcijas, tā ir ceturtā lielākā kuģniecības valsts pasaulē.
Aktīva sociālā nodrošinājuma politika tiek realizēta kā dalīšanās nacionālās bagātības pieaugumā. Šīs politikas rezultātā ir notikusi vispārēja ienākumu izlīdzināšanās neatkarīgi no vietas, dzimuma, vecuma vai profesijas, tā ir palīdzējusi izveidot finansiāli un sociāli vienlīdzīgu sabiedrību.
…
