Cilvēki itin bieži var sastapties ar dažādām deviācijas izpausmēm. Ļoti būtiski ir izprast to, kas vispār ir deviance. Kā jau teicu, darbā vēlos skaidrot, kāpēc cilvēki pievēršas noziedzībai. Savukārt noziedzība ir visnegatīvākā deviances izpausme. Tāpēc, lai skaidrotu noziedzību, ir jāizprot pati deviance.
Patiesībā, ar deviances izpausmēm mēs varam saskarties ik dienas, bet kā pierāda ASV sociologa Dž. L. Simonsa 60. – tos gados veiktā aptauja, cilvēku viedokļi par šo tēmu ļoti atšķiras. Aptaujā viņš vēlējās noskaidrot, kādu rīcību varētu atzīt par devianci un kādu tipu cilvēkus – par deviantiem. Un tā Dž. L. Simonss raksta : „ Kā jau varējām paredzēt, aptaujātie savās atbildēs minēja homoseksuālistus, narkomānus, radikāļus un noziedzniekus. Bet figurēja arī tādi tipi kā krāpnieki, sievietes, kas izvēlējušās profesionālo karjeru, demokrāti, bezatbildīgie autovadītāji, ateisti, ticīgie, piepilsētas iedzīvotāji, pensionāri, jaunieši, kāršu spēlētāji, vīrieši ar bārdu, mākslinieki, pacifisti, mācītāji, liekuļi, hipiji, vaļsirži, uzkrāsotās meitenes, valsts prezidents…” 1Secinājums viens, cilvēkiem nav īstas izpratnes par devianci un gandrīz visus cilvēkus kādās lomās vai situācijās varētu uztvert kā deviantus. Taču sociologiem un kriminologiem ir savs viedoklis.
Mēs – cilvēki, no piedzimšanas līdz mūža pēdējam mirklim pildam dažādas sociālas lomas: esam bērni, skolēni, studenti, karavīri, ierēdņi, padotie, priekšnieki, slimnieki un daudz kas cits. Tomēr lomas var būt arī negatīvas: cilvēks var kļūt par likumpārkāpēju, noziedznieku, apsūdzēto, notiesāto, narkomānu vai prostitūtu. Par šādu personu var teikt, ka tās rīcība ir novirzījusies no sabiedrībā pieņemtajiem standartiem.…
