Noziedzības novēršanas jēdziens literatūrā tiek raksturots dažādi, bet kopumā to var definēt kā dažādu līmeņu pasākumu sistēmu, kuras mērķis ir noteikt un neitralizēt noziedzības cēloņus un iemeslus, noskaidrot un novērst apstākļus, kas veicina atsevišķu veidu noziegumu izplatību, kā arī atturēt no noziedzīgām darbībām personas, it īpaši uzraugot tādas, kuru dzīves apstākļi vai uzvedība norāda uz noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas iespējamību.1 Saskaņā ar minēto definīciju var noskaidrot arī noziedzības novēršanas teorijas jēdzienu. Lai gan noziedzības novēršana izpaužas dažādu subjektu praktiski realizētās darbībās, tomēr tās nav iespējams īstenot bez teorētiskām zināšanām par noziedzību, tās cēloņiem, profilaktisko pasākumu veidiem, efektivitāti un citiem aspektiem, tāpēc nozīmīgu lomu noziedzības novēršanā ieņem noziedzības novēršanas teorija, ko var definēt kā „zināšanu kopumu par darbībām, kas jāveic [..] ar mērķi noskaidrot un neitralizēt noziedzības cēloņus un apstākļus, kas to veicina, noskaidrot un neitralizēt parādības un procesus, kas nosaka noziedzības līmeni, pieaugumu un atsevišķu noziedzības veidu un formu izplatību; neitralizēt faktorus, kas veicina antisabiedrisku iezīmju veidošanos noteiktās personu grupās, ietekmē grupu sadzīves apstākļus [..]; attīstīt noziedzības kontroles formas un metodes”.2
Noziedzības novēršana doktrīnā tiek apzīmēta ar dažādiem terminiem: „brīdinājums”, „profilakse”, „prevencija” u.c.
Noziedzības novēršana sastāv no sekojošiem uzdevumiem3:
1)sociālā profilakse jeb profilaktiska iedarbība uz noziedzības dinamiku, struktūru, cēloņiem kopumā, kura realizēšana notiek visās zinātnēs par sabiedrību un cilvēku, tādējādi pārsniedzot kriminoloģijas robežas;
2)kriminoloģiskā profilakse jeb atsevišķu noziedzīgās uzvedības veidu un formu novēršana, noziedzīguma novēršana konkrētās sabiedriskās dzīves sfērās un atsevišķu sociālo grupu noziedzīgu nodarījumu novēršana;
3)individuālā kriminoloģiskā profilakse jeb konkrētu indivīdu izdarīto noziedzīgo nodarījumu novēršana. …
