Pirmās zināmās olimpiskās spēles notika 776. g .p.m.ē. Grieķijā pilsētā Olimpijā; tās bija reliģisko svētku sastāvdaļa, kuros godināja dievu Zevu. Spēlēs sacentās skriešanā, braukšanā ar kara ratiem, diska mešanā, šķēpa mešanā, laušanās un dūru cīņā. Sākumā olimpiskajās spēlēs drīkstēja piedalīties tikai grieķu vīrieši. Kad Grieķiju iekaroja romieši, olimpiskās spēlēs varēja piedalīties vīrieši no visas plašās impērijas. Sievietēm notika atsevišķas spēles, kurās tika godināta dieviete Hēra. Sievietēm nebija ļauts piedsalīties vīriešu spēlēs, pat skatītājos nē.
Daudzas leģendas vēsta par šo sacensību rašanos. Viena no leģendām teic, ka Hērakls pats ar savām pēdām nomērījis distanci skriešanai. Tā izveidojusies Senajā Grieķijā populārā garuma mērvienība stadija, no kuras atvasināts vārds stadions. Atlase dalībai spēlēs bija ļoti stingra. Dalībnieki bija tikai brīvie grieķi, vīrieši. Piedalīties spēlēs - tā bija liela atbildība un gods. Sākumā sacensības notika tikai vienu dienu, bet, pieaugot to popularitātei un nozīmīgumam, ilgums palielinājās līdz piecām dienām. Jau senajā Grieķijā atlēti algoja trenerus un ieturēja īpašas diētas, lai vairotu savas izredzes uz uzvaru. Kā zināms, spēļu laikā karojošās valstis un ciltis nolika ieročus, miers valdīja virs zemes. Olimpijā neviens nedrīkstēja spert kāju ar ieroci. Svētais miers ilga vēl divas dienas pēc spēļu noslēguma, lai spēļu dalībnieki varētu mierīgi atgriezties mājās.
Tāllēkšanas sacensībās atlēti lēca bez ieskrējiena, rezultāta uzlabošanai rokās turēdami īpaši izdobtus akmeņus. Skriešanas sacensībās tolaik nepazina apli. Visā stadiona platumā nostādītie atlēti virzījās pa taisnām, paralēlām līnijām, ar plašiem intervāliem citam no cita. Sasnieguši iezīmēto skrejceļa galu, viņi pagriezās un pa to pašu ceļu, pa savām pēdām, devās atpakaļ. Ar katru noskrējienu katram māla plāksnē iegrieza zīmi, nomērot noskrieto stadiju..
…
