Reliģija ir viens no visstiprākajiem, dziļāk izjūtamajiem un visvairāk ietekmējošiem spēkiem sabiedrībā. Tā ir noteikusi cilvēku attiecības vienam ar otru, ietekmējot sabiedrību, tās ekonomisko un politisko dzīvi. Reliģiskā ticība un vērtības motivē cilvēka darbību, tas ir savs izteikšanās veids. Reliģija pasargā cilvēkus no bezpalīdzības.
Seno grieķu reliģija ir cieši saistīta ar mītu. Mīts atspoguļo jau notikušo – pasaule ir dievu radīta un ar varoņu palīdzību sakārtota. Pati daba ir dzīva, tās Visuma riti apliecina, ka pastāv augstāka realitāte. Mītos bija ietverta telpas sakārtošanas (kosmosa) vēsture, kas bija svēta. Viss jau bija noticis, un grieķa uzdevums bija pastāvošo kārtību saglabāt. Mīti fiksēja tradīciju, kuru vienmēr vajag turpināt, lai saglabātu pastāvošo un tāpēc bija jāveic reliģiskie rituāli, kulti. Cilvēks sevi un pasauli laikā uztvēra apļa formā.
Sengrieķi reliģiju apzīmēja ar vārdu “eusebeia”, kas tulkojumā nozīmē “dievu pielūgšana”. Ticību augstākajiem spēkiem galvenokārt viņi apliecināja reliģiskajā kultā – “cultus”, kas tulkojumā nozīmē kopšana, godāšana, cienīšana, un citās ar dievu pielūgsmi saistītās darbībās, rituālos. Tā grieķiem izpaudās mīta un reliģijas saistība. Vēstījumi par Dēmetru, Dionīsu, Orfeju parāda mītu saistību ar reliģisko rituālu. Pēc seno grieķu ticējumiem, sākumā bijis “htoniskais periods” – “chton”, kas tulkojumā nozīmē zeme. To dažkārt sauc par pirmsolimpisko periodu. Viss sācies no haosa ( t.i. visu stihiju savstarpējas cīņas). No haosa, kurā slēpjas radošā iespējamība, dzimusi Gaja – zeme, tad – Tartars, kosmosa dziļumi, bezdibenis, visa sākums un gals, un visur esošais, visu vienojošais Erots – kosmisks auglības spēks. Gaja tiek uztverta kā stihiska radoša būtne, auglības simbols, tā ir māte visam dzīvajiem – pasaulei, dieviem, dēmoniem, cilvēkiem. Zeme pati no sevis rada kalnus, jūras, debesis – Urānu, bet Gajas nesavaldītos spēkus simbolizē viņas radītie briesmoņi – giganti, Tifons, simtroči u.c. Šī dieviete ir mātes klēpis, kurā sākas dzīvība, bet viņa ir arī kaps, kurā tā pati dzīvība atgriežas. Htoniskā perioda priekšstati ietverti arī sirēnu tēlos. Sirēnu dziedājums ir skaists, vilinošs, bet pakļaušanās vilinājumam ietver iznīcību. Sengrieķi tās iedomājās kā būtnes ar putna ķermeni un sievietes galvu, kuras mājo klintīs jūras krastā.
Seno grieķu reliģijā antropomorfisms sasniedza savu vispilnīgāko veidolu. Senais grieķis bija nešaubīgs reālists, viņa domāšana bija augstākā mērā konkrēta. Piešķirot dieviem cilvēka līdzību, grieķi bija konsekventi līdz galam. Viņi dieviem piešķīra ne tikai cilvēka ārējo veidolu, bet arī visas cilvēka īpašības: viņi ēda, dzēra, gulēja, viņus varēja ievainot, bet ne nonāvēt, viņi juta sāpes, tiem bija savi netikumi, viņi bija greizsirdīgi, skaudīgi, godkārīgi vai arī mazdūšīgi, viņi mīlēja un nīda, viņi dižojās, meloja un krāpa. Grieķi nevairījās no reālās dzīves patiesībām, jo viņi uzskatīja, ka cilvēkiem, tāpat kā dieviem, blakus mīt dižais un sīkais. Grieķu dievi bija pilnasinīgas būtnes, nevis fantastiski rēgi.
Dievu pielūgsmē svarīga nozīme bija mūzikai, dejošanai. Galvenais mūzikas instruments bija oboja vai flauta, lira vai cītara, kuru saskaņā ar grieķu ticību esot izgudrojis Apollons un Hermess, un varbūt tas radās Mazāzijā. Mūzikas veidi tika saistīti ar noteiktām īpašībām. Piemēram, Dorieši ar drosmi, līdieši ar maigumu. Mūzikas skaņdarbi bija ar vai bez balss pavadījumu, mūzika pavadīja spēles, kā arī valsts svētkus
Arī deja bija cieši saistīta ar mūziku, dejas ritmi arī pauda morālās īpašības. Īpaši koru vai grupu dejas ir radniecīgas modernajām Grieķijas tautas dejām, izpildīja būtisku lomu rituālos vai godināšanas ceremonijā. Dejotāji pantonīmas veidā pauda svēto stāstu, un viņi izrādīja arī savas emocijas, ko saturēja stāsts.
…
