Ontoloģiskās relativitātes koncepcijas un tās ietekme uz T.Kūna zinātnes filosofijas veidošanos

Risinot jautājumu par ontoloģisko relativitātes koncepciju ir nozīmīgi iezīmēt šī jautājuma priekšvēsturi. Kā svarīgākie punkti šādas priekšvēstures izklāstā būtu minami Deivids Hjūms ar jautājumu par indukcijas problemātiku, kas saistīta ar loģisko priekšnoteicamību, kā arī Karla Popera piedāvāto risinājumu šai problēmai. Loģiskā priekšnoteicamība izriet no vispārējas teorijas, kura apgalvo, ka sapratne par teorētisko izriet no novērojamiem pierādījumiem, kuri ir loģiski determinēti tādā ziņā, ka bezgalīgi daudzas vispārējas teorijas ir loģiski savietojamas ar jebkuru galīgu šo pierādījumu daudzumu. Proti, tas nozīmē, ka novērojamais pieradījums nav pietiekamā būtiskā saistība deduktīvi ar jebkādu universālu teoriju.
Putnama piedāvātā tēze, kura parasti tiek dēvēta par Dīhema-Kvaina tēzi nosaka, ka: 1) zinātniskās teorijas (vai vismaz to standartpiemēri) nevar tikt tieši falsificētas ar novērojumu palīdzību. Tā vietā novērojumi mums var parādīt to, ka teorija un papildpieņēmumi ir aplami – Ø(T É O); 2) Kad teorija un papildpieņemumi ir aplami, loģika pati par sevi nespēj noteikt, kas tieši būtu jānoraida. Dažreiz problēma pastāv papild pieņēmumos, citreiz savukārt teorijā – (T & A1 & A2 & … & An) ÉO. (ar T apzīmēta teorija, A1, A2 – papildpieņemtās hipotēzes, bet O paredzējums). Šāds skatījums uz zinātnisko metodiku ir holistiks skatījums.
Dīhema-Kvaina tēze.
Par pamatu šai tēzei kalpo P. Dīhema darbs Fizikas teorijas mērķis un struktūra (Pierre Duhem The Aim and Structure of Physical Theory, 1905), kurā viņš izsaka savu uzstādījumu par to, ka eksperimenti fizikā nekad nevar veidot izolētas hipotēzes, bet vienīgi kopēju teorētisku grupu. Tīrā loģika nav likums mūsu spriedumiem, noteikti viedokļi, kuri nepakļaujas pretrunu principam ir pilnība nepamatoti. Kā arī V. Kvaina darbs Empīrisma divas dogmas (W. V. O. Quine “Two Dogmas of Empiricism”, 1952), kurā Kvains apgalvo, ka mūsu tā saucamo zināšanu vai uzskatu totalitāte ir cilvēka veidots kosntrukts, kurš iedarbojas uz pieredzi vienīgi kā uz kopumu. Jebkurš uzstādījums vairs nevar tikt saprasts kā patiess, ja mēs veicam pārmaiņas jebkura sistēmas daļā.

…