Fizioloģiskās optikas vēsture
Optikas apaknozari, kas pēta cilvēku un dzīvnieku redzes optiskos aspektus sauc par
fizioloģisko optiku. Tās vēstures pirmsākumi meklējami senajā Ēģiptē ap 13.
gadsimtu pirms mūsu ēras. Izrakumi liecina, ka jau toreiz pastāvēja acu dziednieku
hierarhiskā kastu struktūra. Tās raanās nepiecieamību noteica akmenskaļu bieais
acu traumatisms. Dai autori pat uzskata, ka ar o laiku var runāt arī par
oftalmoloģijas nosacītu sākumu.
Savukārt senās Grieķijas filozofi būvēja teorijas par cilvēka fizioloģijas un
garīguma būtību. Kā ilustrāciju var minēt teorijas dvēseles esamībai. Piemēram,
Empedokls, Aristotelis u.c., 490-430 p.m.ē. uzskatīja,ka: Asinis un sirds ir centrālie
orgāni, kas atbild par dzīvībai svarīgām funkcijām, tajos atrodas dvēsele. Savukārt
Alkmeons 530-470 p.m.ē. Cilvēka dvēsele atrodas smadzenēs.
Plato teorija par dvēseli uzskata, ka: Mirstīgā, veģetatīvā dvēsele atrodas aknās un
vēdera diafragmā; Mirstīgā, dzīvnieciskā dvēsele atrodas mugurkaulā un krūu
3
kaulā; Cilvēka, nemirstīgā, dieviķā dvēsele atrodas smadzenēs. Alkmeons atklāja
optisko hiazmu, aprakstīja fosfēnus acs endoptiskos fenomenus, izveidoja acs
modeli. Viņ ticēja, ka optiskā hiazma ir dvēseles eferentais un aferentais ceļ, jo tas
savieno acis ar smadzenēm. (Aleksandrijā Hipokrāta medicīnas skolas pārstāvji
apstiprināja īs versijas ar reāliem faktiem.).
…