NOBEIGUMS
„Oranžo revolūciju” sauc par posmu Ukrainā, kad V. Juščenko mēģināja izveidot jaunu valsti, mēģināja izveidot neatkarīgu Ukrainu. Visi iepriekšējie mēģinājumi bija beigušies neveiksmīgi. V. Juščenko domāja, ka iestāšanās NATO ļaus saglabāt neatkarību, tomēr tajā pašā laikā viņš nebija pārliecināts, ka Ukrainas neatkarība ir noslēdzies process. Pēc „oranžās revolūcijas” Rietumi daudz labvēlīgāk izturējās pret demokrātiski orientētajiem Ukrainas līderiem – V. Juščenko un premjerministri J. Timošenko. Kad kļuva redzams, ka demokrātisko spēku pārstāvji kopīgā mērķa vārdā nespēj pārvarēt šauri egoistiskās privātās intereses un oranžā koalīcija izjuka, Rietumu ticība ukraiņiem sašķobījās. Jauns vilnis attiecībās ar Rietumiem atnāca 2007.gada rudenī, kas beidzās ar nelielu, tomēr oranžo spēku uzvaru. Vēlāk par premjeru otru reizi kļuva J. Timošenko, kas tagad, šķiet, darbojas ievērojami atbildīgāk. Iepriekš „oranžās revolūcijas” līderei nebija kompetenta viedokļa par valsts drošību un veidu, kā tas būtu nodrošināms. J. Timošenko jau divas reizes ir parakstījusi kopīgu vēstuli ar prezidentu par Ukrainas nodomu iestāties NATO.35
Interesanti ir tas, ka nākošajās vēlēšanās bijušie sabiedrotie „oranžās revolūcijas laikā” V. Juščenko un J. Timošenko kļuva par konkurentiem. V. Juščenko apsūdzēja J. Timošenko valdošās koalīcijas graušanā. Jau drīz pēc nākšanas pie varas abu attiecības bija stipri sašķobījušās. Prezidentam bija aizdomas, ka J. Timošenko pretendē uz viņa vietu un apsūdzēja J. Timošenko sadarbībā ar Maskavai labvēlīgiem spēkiem un nosauca to par „politisku un konstitucionālu apvērsumu”.36 Kā vienu no nesaskaņu cēloņiem minēja 2010.gada prezidenta vēlēšanas, tomēr interesanti ir tas, ka neuzvarēja neviens no sāncenšiem, bet V. Janukovičs.
Kopumā skatoties uz visiem šiem notikumiem Ukrainā 2004.gada rudenī, var secināt, ka tas bija loģisks notikumu virknējums, kas jau sen sabiedrībā gruzdēja, tikai līdz šim nebija spējis izlauzties. Sabiedrība un opozīcijas spēki saprata, ka kaut kas ir jādara un šīs netaisnības vēlēšanu laikā pielikta punktu. Skatoties uz šodienas notikumiem Ukrainā, liekas, ka tomēr kaut kas nav līdz galam paveikts un sākumā tik labi domātais, ir stipri sašķobījies, tomēr, lai arī lēni un apdomīgi, tomēr Ukraina nevar izvairīties no orientācijas uz Rietumiem, tajā pašā laikā saglabājot labas attiecības ar Krieviju, kas ir ļoti grūts uzdevums. Ar vien vairāk Ukraiņu sabiedrības sāk saprast Rietumu nozīmi un iestāšanās NATO jēgu, to jūt arī Krievija, kura tomēr līdz pēdējam turēsies pie sava „pēdējā salmiņa”.
…
