Bez ūdeņu neorganiskajiem ingredientiem to sastāvā ietilpst vesela rinda organisko vielu: cukuri, skābes, karbonilsavienojumi, aminoskābes. Šie savienojumi rodas vai nu kā dzīvo organismu darbības produkti, vai arī to sadalīšanās rezultātā. To koncentrācija nepiesārņotā vidē ir daži mikrogrami līdz miligrami litrā, tomēr piesārņotos ūdeņos to koncentrācija var pieaugt vairākus simtus reižu un līdz ar to tās uzskatāmas par būtiskiem piesārņojuma indikatoriem. Ievērojami lielākos daudzumos dabas ūdeņos atrodamas humusvielas.
Noturīgie organiskie piesārņotāji nav dabas produkti, bet cilvēka radītas, halogēnus (hloru, bromu) saturošas organiskas vielas, kas savas ķīmiskās noturības dēļ dabā spēj saglabāties desmitiem gadu ilgi. Vēju un ūdeņu kustības rezultātā NOP tiek pārvietoti ļoti lielos attālumos no to sākotnējām iegūšanas vai izmantošanas vietām. Pēc praktiskā pielietojuma un izcelsmes NOP var iedalīt 3 mazākās grupās;
pesticīdi (aldrīns, DDT, dieldrīns, endrīns, heksahlorcikloheksāns, hlordāns, hlordekons, mirekss, toksafēns);
rūpnieciskās izejvielas un tehniskās ķimikālijas (heksahlorbenzols, polihlorbifenili (PHB);
augstu temperatūru procesu blakusprodukti (polihlorēti dibenzo-p-dioksīni un dibenzofurāni(PHDD/F).
Ņemot vērā organisko vielu sastāva lielo daudzpusību un to noteikšanas sarežģītību, tradicionāli organisko vielu satura raksturošanai, atšķirībā no neorganisko ingredientu aprakstīšanas metodēm lieto summāra vai integrāla satura rādītājus. Tikai pēdējā laikā ir izstrādātas metodes atsevišķu organisko vielu koncentrāciju noteikšanai, bet nepieciešamība regulāri kontrolēt saturu ūdens vidē var būt nepieciešams toksisku vielu - pesticīdu, polihlorēto bifenilu u.c. gadījumā.
Organisko vielu satura summārie rādītāji pamatojas uz šo vielu vairāk vai mazāk pilnīgu oksidēšanu par CO2 un H2O. Gadījumā, ja analīzes metode pamatojas uz CO2 daudzuma izmērīšanu, kvantitatīvi oksidējoties organiskajām vielām, var runāt par kopējo organiskā oglekļa saturu. Organisko vielu saturu var izvērtēt arī pēc vielas oksidēšanai izlietotā skābekļa daudzuma, kas ietilpst konkrēta oksidētāja sastāva.
Humusvielas iedala humīnskābēs (šķīst ūdenī, ja pH>2), fulvoskābēs (šķīst ūdenī neatkarīgi no pH). Humusvielas veidojas divu procesu rezultātā:
a) izskalošanās no augsnes (alohtonā izcelsme),
b) sadaloties dzīvo organismu organiskajām vielām pašā ūdenstilpē (autohtonā izcelsme).
Humusvielas veidojas komplicētā humifikācijas procesā, no galvenajām dzīvos organismus veidojošām vielām, tām sākotnēji sadaloties līdz vienkāršākām vielām, kuras vienlaicīgi ir bioloģiski stabilākas, bet pēc tam iesaistoties dažādās kondensācijas reakcijās, kuras katalizē fermenti un ar minerālu daļiņām saistītie metālu joni.
Humusvielu molekulmasa svārstās no 500 - 100 000 dal, taču bieži tās veido koloīdas un suspendētas daļiņas. Praktiski šis vielu komplekss nosaka ūdeņu dzelteno krāsu, un upju, ezeru ūdeņos to koncentrācija svārstās no 1 - 30 mg/l, bet purva ūdeņos var sasniegt līdz 300 mg/l. Humusvielām ir liela nozīme ūdeņu buferkapacitātes veidošanā, piemēram, vides paskābināšanās gadījumā. Ir pierādīts, ka brūnūdens ezeri, kas bagāti ar humusvielām, ir ievērojami mazāk jutīgi pret vides paskābināšanos nekā ezeri, kuros humusvielu saturs ir zems.
Tā kā humusvielās ir augsts tādu funkcionālo grupu saturs, kuras ir spējīgas veidot kompleksus savienojumus ar metālu joniem, tad ar tām bagātos ūdeņos metāli galvenokārt atrodas nevis brīvu jonu, bet gan humīn- un fulvoskābju sāļu veidā.…
