Savam darbam esmu izvēlējusies organizācijas sakārtojumu. Domāju, apskatot šo tematu gūšu priekšstatu par to, kādai ir jābūt organizācijai uzņēmumā.
Savā referātā apskatīšu birokrātisko un uzvedības modeļus un īsumā organizācijas ietekmējošos faktorus, kā arī organizācijas sakārtojuma veidus, to priekšrocības un trūkumus, un organizāciju centralizāciju un decentralizāciju.
Laika ierobežotības dēļ organizācijas sakārtojumu apskatīšu virspusēji, neiedziļinoties būtībā.
Specializētā darba dalīšana jāpiemēro noteiktam vadības apjomam, atbilstoši vertikālajai darbības dalīšanai jāizveido noteiktas nodaļas (departamenti) utt. Uz šiem jautājumiem var atbildēt organizāciju sakārtojuma teorija.
Tas ir organizācijas struktūras veidošanas un sakārtošanas modelis atbilstoši izvirzītiem mērķiem.
Menedžmenta teorijā un praksē parasti izdala divus organizācijas sakārtojuma modeļus:
birokrātiskais modelis
uzvedības modelis
1.1.Birokrātiskais modelis
Parasti cilvēki vārdu birokrātija uztver kā kaut ko negatīvu, kas traucē organizācijas attīstībai. Birokrātijas sadzīves līmenī nozīmē sliktu vadīšanu, kancelejas veicināšanu, veltīgu darbību utt. Tas patiešām gadās jebkurā valstī. Taču šādas vadītāju darbības iemesls ir organizāciju mērķu, stratēģiju un noteikumu trūkumi un to īstenošanas grūtības, saistības ar objektīviem un subjektīviem faktoriem, nevis birokrātisks organizācijas sakārtojums. Pēc būtības birokrātija ir lielisks cilvēku izgudrojums, un pareiza tā lietošana paaugstina menedžmenta efektivitāti.
“Organizācijas birokrātiskā modeļa pamatā ir noteikti likumi, noteikumi, instrukcijas un formālu pilnvaru piešķiršana.”[258.]
Klasiski birokrātiskā modeļa piemēri ir valdības un pašvaldību institūcijas, taču šī modeļa elementi ir jebkurā organizācijā. Tā nav nejaušība, jo birokrātiskajam modelim ir svarīgas priekšrocības:
daži modeļa elementi (darba dalīšana, pilnvaru hierarhija, noteikumu sistēma, kvalifikācijas prasības) būtiski ietekmē organizācijas darbības efektivitātes paaugstināšanu;
modelim ir galvenā loma organizācijas sakārtojuma būtības saprašanai un atbilst sākotnējam priekšstatam par organizēšanas procesu organizācijās.
Taču tajā pašā laikā ir arī zināmi trūkumi:
modelis ir nelokāms, neelastīgs, līdz ar to ir apgrūtināta ātra piemērošanās iekšējās un ārējās vides izmaiņām;
samērā maza loma ir motivēšanai un neformālajām savstarpējām attiecībām.…
