1. Organizācijas jēdziens
Organizāciju ir pieņemts apskatīt kā jebkuru sistēmu, kurai piemīt iekšējo daļu sakārtotība, svarīgāko raksturojumu. Organizācijas svarīgākā pazīme – ar kopīgām interesēm saistītu un orientētu uz personīgu un vispārēju organizācijas mērķu sasniegšanu cilvēku kopīga darbība. [7, 54]
Organizācija ir: valsts iestāde, valsts uzņēmums, kredītiestāde, veikals, asociācija, biedrība, partija utt.. [6, 34]
Iemesli, kāpēc cilvēki apvienojas organizācijās, ir acīm redzami. Bez organizatorisku jautājumu risināšanas vadības process nav iespējams. Nesakārtota darbība tiek limitēta ar katra personīgām spējām. Cilvēku mijiedarbība veicina organizācijas veidošanos, vairākkārt palielina tās radošo potenciālu, maksimāli lietderīgi izmantojot visus resursus.
Organizatoriskas funkcijas kā specifiskās vadības funkcijas jēga ir tāda, lai izveidotu organizatorisko attiecību tīklu, kas nodrošina vadāmās sistēmas vienotību, tās komponentu efektīvu mijiedarbību, mērķim atbilstošas koordinācijas un subordinācijas attiecības to starpā. Organizatoriska funkcija paredz arī vadošās sistēmas veidošanu, kas spētu mērķtiecīgi iedarboties uz vadāmo sistēmu ar mērķi sasniegt nospraustos uzdevumus, izmantojot visefektīvākās metodes un līdzekļus. Turklāt tiek veidoti sakaru kanāli, kas nodrošina informācijas cirkulāciju no subjekta pie objekta un atpakaļ ( tiešās un atgriezeniskās saiknes kanāli) .
Jebkurai organizācijai raksturīga dinamisku un sarežģītu sociālo veidojumu pastāvēšana, kur cilvēki veic kopīgu darbību, lai sasniegtu kolektīvos un individuālos mērķus. Tādu veidojumu ietvaros indivīdu un sociālo grupu starpā ar stingri noteiktām sociālām lomām, statusiem, darba sadalīšanu tiek veidotas noteiktas sociālās attiecības. Kooperējoties darbinieku potenciāls pieaug vairākkārt, un kopīgas darbības gaitā viņi sekmīgāk sasniedz nospraustos mērķus. Rodas specifiskas sinenerģijas efekts – darba efektivitātes celšana, apvienojot pieliktās pūles.
Saskaņā ar iepriekšminēto, organizācija ir apskatāma kā sociālā grupa, kuras struktūras pamatā ir darba sadalījums, kas ir specifisks katrai atsevišķai organizācijai. Atsevišķu organizācijas locekļu darbību kooperācija ir apzināta un paredzama. Var mērķtiecīgi radīt un pārveidot saikņu struktūru tās locekļu un atsevišķu grupu starpā. No tā izriet organizācijas kā sociāla veidojuma izpratne. Tā tiek apzināti konstruēta un rekonstruēta, lai sasniegtu nospraustos specifiskos mērķus. Svarīgi ir arī atzīmēt, ka ikvienu organizāciju var apskatīt kā atvērtu vai slēgtu sistēmu. [7, 54-57]
…
