1940. gada 17. jūnijā padomju armijas daļas pārgāja Latvijas dienvidu un austrumu robežās, nesastopot nekādu pretestību. Latvijas armijas daļas teritoriālās vienības bija iekļautas sarkanajā armijā. Jūnija sākumā karavīrus atvaļināja, bet atlikušās daļas sajauca ar krieviem, no kuriem ¾ bija komjaunieši. Latvieši ievēroja, ka uz viņiem nepaļaujas un ka blakus ierindas karavīriem parādās aizvien vairāk komunistiem uzticamu cilvēku. 12. un 13. jūnijā visus augstākos latviešu virsniekus nosūtīja uz Maskavu it kā papildināt militāro izglītību. Lielāko daļu no vieniem arestēja, bet dažus, ko uzskatīja par uzticamiem, atbrīvoja.
Vācieši okupē Latviju
Hitlers jau sen bija domājis par uzbrukumiem Padomju Savienībai, lai paplašinātu iecerēto vācu tautas dzīves telpu un lai iznīcinātu komunismu. 1940.gada jūlijā viņš uzdeva vācu bruņoto spēku vadībai izstrādāt uzbrukuma plānu, kurā darbotos trīs armiju grupējumi. Armiju grupējumam ziemeļu sektorā bija jāuzbrūk no Austrumprūsijas caur Baltijas valstīm ar uzdevumu ieņemt Ļeņingradu un Kronštati. Armiju grupējumam vidus sektorā bija uzdevums ieņemt Maskavu. Armiju grupējumam dienvidu sektorā bija jāieņem Staļingrada. Vācu gatavošanās šādam karagājienam, kura segvārds bija Barbarosa, drīz nāca zināms rietumvalstu slepenajiem dienestiem. Lielbritānijas pretizlūkošanas dienests ieguva arvien jaunas ziņas par vācu agresīvajiem plāniem pret Padomju Savienību, ko briti nodeva tālāk Staļinam. Svētdien, 22.jūnijā, ar rīta gaismu, no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai sāka dunēt lielgabali, apšaudot Sarkanarmijas koncentrējumus Padomju Savienības pierobežā. Vācu bumbveži bombardēja satiksmes mezglus, karaspēka novietnes un lidlaukus. Kājnieku un tanku vienības devās pāri Padomju Savienības robežām. Vācieši bija iesākuši karagājienu pret Padomju Savienību.…
