„„Šodien es dzīvoju sašķelts” raksta Linards Tauns. „... debesīs burti ‘Kaprī’ [...] manas debesis, kas bija vienas, pārdalot divās daļās.” Tauns un viņa paaudze atstājot Latviju 2. pasaules kara laikā, paņēma līdz savu pasauli, savas debesis; dažs tās paturēja veselas, cits sabirza, tām sašķeļoties. Tiem, ko no Latvijas izveda klēpjos un pie rokas, pasaule veidojās no šķembām un šķērpelēm kā mozaīka, kas pašam jāliek kopā; dažs to izdarīja, cits sabirza, pie vienām debesīm neticis...”1
Literatūrā kara laiks pieauguša cilvēka acīm tēlots daudzu autoru darbos, bet bērna – samērā maz. Kara šausmas, bēgļu nometnēs piedzīvotais un atmiņās saglabātais tēlots dažādi. Ne velti V. Nolendorfs runā par trīs trimdas paaudzēm. Pirmā trimdas paaudze, kas pameta Latviju jau kā atzīti rakstnieki, kas pameta savas literārās darbības pamatu un vidi, ne tikai dzimteni, šo trimdas periodu apraksta pavisam savādāk, kā otrās un trešās paaudzes trimdinieki. Pirmās paaudzes rakstnieki vairāk piemin dzimteni, nesaraujamās saites ar dzimto zemi, cerību atgriezties mājās. Šo rakstnieku vidū tādi ievērojami literāti kā J. Jaunsudrabiņš, K. Skalbe, P. Ērmanis, Z. Lazda, V. Toma, V. Strēlerte, M. Zīverts, Z. Mauriņa u.c. Šie autori bija vieni no tiem, kas veiksmīgāk piedalījās trimdas aktivitātēs, ne mirkli neaizmirstot par dzimteni, apliecinot latvisko stāju, par to nemitīgi atgādinot jaunākām paaudzēm. Šie ir rakstnieki, kas noturēja trimdas mītu par Latvijai nodarīto pārestību. Daudziem no viņiem šis posms nekad nebeidzās. Iekārtoties jaunajās zemēs uz ilgāku laiku, nozīmēja atteikties, vismaz daļēji, no cerībām tuvākajā laikā atgriezties dzimtenē. Tagad tiem bija jārūpējas par savu materiālo stāvokli, par izdzīvošanas iespējām. Darba vietas – neatbilstošas viņu stāvoklim. Liela daļa latviešu inteliģences strādā melno darbu. Šī ir paaudze, kas tā arī neiedzīvojās jaunajās mītnes zemēs. Tiem, kas dzimuši pirms 20. g., pastāv arī valodas problēmas. Trimda ir arī kā valodniecisks notikums. Vai visi varēja rakstīt jaunās mītnes zemes valodā? Liela daļa trimdinieku tā arī nespēja pārkāpt šo barjeru – sākt rakstīt, tātad, arī domāt, piemēram, angļu vai zviedru valodā. Vai tiešām cilvēki spēja to pārciest? Vai pēc notikušā bija iespējama pilnvērtīga dzīve, normāla pasaules uztvere? Vai bija iespējams veidot ģimenes attiecības, vai cilvēks tiešām spēja to pārdzīvot? Varbūt tieši tāpēc L. Tauns runā par sašķeltajām debesīm un spēju „nesabrukt”? Cilvēkam, kas nav piedzīvojis šo laiku un notikumus, cilvēku nežēlību, var būt grūti aptvert notikušo – kara, bēgļu nometņu, sadzīves apstākļu un spīdzināšanas ainu attēlojumu.
…