Risinoties kariem un milit5āriem konfliktiem, kas nesa zaudējumus un sagādāja ciešanas, kopš 19. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem pasaulē strauji pieauga masu kustība – pacifisms. Pacifisms, kas jaunlatīņu valodā skan pācificus, tulkojumā nozīmē miermīlīgs1.
Jo drudžaināk bruņojās pasaules valstis, jo asāki kļuva starptautiskie konflikti un biežāki kari, jo populārākas Eiropā kļuva idejas par vispārēju mieru. Radās daudzas pacifistu organizācijas, kurās piedalījās ļoti dažādu aprindu pārstāvji – gan strādnieki, gan politiskie darbinieki u.c. Kaut gan viedokļi bija dažādi, viņi bija vienisprātis par to, ka starptautiskie konflikti jārisina neitrālām šķīrējtiesām, jāpārtrauc bruņošanās sāncensība un jāsāk vispārēja atbruņošanās, jāatsakās no vardarbības izmantošanas, risinot savstarpējos konfliktus. Ļoti populāra kļuva austriešu miera cīnītāja Berta fon Zutnere, kuras pacifistiskais romēns „Nost ar ieročiem!” ieguva pasaules slavu.2 Daudzi pacifisti ticēja, ka moderno ieroču aizvien pieaugošais iznīcinošais spēks liks visu valstu valdībām atteikties no kariem.
Parasti visus tos dažādos un pat pretrunīgos ideoloģiskos virzienus, kuru visu mērķis ir uz visiem laikiem izbeigt karus un pasaulē nodibināt mieru, saucam par pacifismu. Ideja par mieru būtībā jau ir ļoti veca, bet dažādie pacifisma jēdzieni un virzieni sastopami tikai 19. un 20. gadsimtā. …
