1939. gada sākumā jau iezīmējās PSRS izolācijas atslābums, Maskavā radās apziņa, ka turpmāk Eiropas lietu izkārtošana bez PSRS līdzdalības būs neiespējama. PSRS patieso ieceru nemainīgumu atsedza Staļina uzticības personas- ārlietu komisāra Ļitvinova sāncenša, vicekomisāra V. Potjomkina- svarīga piezīme 1939. gada 18.februārī sarunā ar britu sūtni V. Sīdsu: nav jāpārspīlē Hitlera naidīgums nostājā pret PSRS. 24. februārī Francijas vēstnieks Maskavā P. Nadžiārs jau pieļāva iespēju, ka Padomju Savienība var atgriezties pie Rapallo politikas, respektīvi- vienošanā ar Vāciju. Britu neveiksmīgajā austrumu frontes iecerē Baltijas valstīm nebija nekādas vietas, jo britu priekšstatos par spēku līdzsvaru Eiropā mazajām Baltijas valstīm nebija vērtības. Padomju Savienībai bija vismaz 3 alternatīvi ārpolitikas varianti, vairāk kā jebkurai citai lielvalstij:
1)Palikt pašizolācijā un ārpus Eiropas lietām. Ļitvinova saruna ar britu sūtni V.Spīdu 1.aprīlī liecināja, ka šī iespēja vēl nebija pilnīgi atmesta. Tomēr šķiet, ka izolacionisms 1939.gada pavasarī vairs netika aplūkots kā nopietna ārpolitiska izvēle un šis Ļitvinova mājiens bija domāts, lai panāktu ātrāku Anglijas piekāpšanos PSRS prasībām.
2)Savienība ar Angliju un Franciju, kura varēja nozīmēt eventuālu karu ar Vāciju par status quo Austrumeiropā. Kad PSRS bija sev jāatbild uz jautājumiem, vai ir velēšanās karot status quo dēļ, kremlis juta un nevarēja nejust, ka šādas vēlēšanās nav.
3)Vienoties ar Vāciju uz Polijas, Baltijas valstu, Rumānijas un Somijas rēķina, mierīgā ceļā atgūstos 1917.-1918. gadā zaudēto. Grūti bija iedomāties, ka Maskava no šīs iespējas atkāptos. Līdz ar to PSRS ārpolitiskie mērķi 1939. gadā bija divējādi: izvirzīties no kara un mainīt status quo Austrumeiropā sev par labu. Šos abus mērķus varēja sasniegt tikai realizējot trešo iespēju- vienošanos ar Vāciju.…
